- Acīmredzamais neticamais
- 7/16/19 11:21 pm
- Spēju aiziet gulēt agrāk, lai agrāk pamostos. Šorīt sakārtoju čekus, lai drīz tiktu galā ar finanšu ekseli, pēc darba pasēdēju pie frīlanca darba, aizgāju uz dejošanu, atpūtos un tagad esmu gultā. Mazliet pietrūka mīļuma un čila šodien, un es vainoju the Mentalist, jo tas kļuvis paredzams un garlaicīgs.
Jebkurā gadījumā - es spēju strādāt, atpūsties, gulēt, nemazgāt drēbes kā traka psihopāte un pieņemt labus lēmumus.
Ir labi. - 0 commentsLeave a comment
- 7/15/19 03:53 pm
- Esmu kļuvusi tik slinka, ka pat manas psihozes vairs īsti nedarbojas. Vakar ienāca prātā doma, ka esmu šausmīgi neglīta, nākamā reakcija šķita sacepties, bet tad sapratu, ka nafig. :D Pat ja tā būtu, ka citiem esmu nesmuka, es sev patīku. Turklāt - kāda gan tam vispār nozīme?! Es varu izlasīt labu grāmatu, ieiet vannā, izbaudu savu ikdienu un viss ir ok - kāpēc gan lai laiku, ko varētu pavadīt baudāmi, es veltītu neauglīgiem pārdzīvojumiem? Turklāt ja es, kam ir svarīgs (arī) izskats savos potenciālajos partneros, esmu līdz ausīm iemīlējusies lielākoties tieši cilvēkos, ko svaipotu pa kreisi, varbūt, ka tā būs arī no otras puses.
Tā nu mana trigerējošā situācija var iet padzīvoties manas terapeites kabineta imaginārajā seifā, kur tagad dzīvo visi briesmoņi. - 12 commentsLeave a comment
- Kas ir patiesība
- 7/4/19 10:24 pm
- Tā sajūta, ka nezini, kas ir reāls, vai vismaz grūti saprast, kā interpretēt realitāti, ir baigi interesanta. Nezinu, kura kompetencei to interpretēt varu uzticēties, turklāt nezinu arī, vai varu uzticēties savai kompetencei citus apšaubīt.
- 0 commentsLeave a comment
- 7/3/19 11:16 pm
- Tieši laikā, kad bijām ieplānojuši nākamo ārsta vizīti pēc divtik ilga perioda, manām zālēm bija jāpārstāj darboties. Pirms nedēļas šķita, ka man ir sirdstrieka, šodien asi sāpēja vispirms viens sāns, tad otrs, tagad vēders, žoklis, deniņi, vēl man niez galva un tāpēc baidos, ka beidzot no galvas kasīšanas būšu noķērusi bakteriālo infekciju, kas uz galvas izveidos plikus pleķus, ja tas jau nav noticis. Vēl es šodien skatījos uz zīriņu un upes ūdeni un es biju gan upe, gan putns, gan tāds prieks, ka jāsmejas, bet pašlaik galvā skan tā mūzika kā filmās pirms sabrūk milzu tilti vai kad kādam rādās gļuki.
Aizdomīgu mani padarīja jau tas minisabrukums kaut kad pirms nedēļas, divām, tad nāca miega traucējumi, celšanās nakts vidū, sajūta, ka zobu mazgāšana prasa teju pārcilvēcisku piepūli un viss pārejais sūds.
Šoreiz gan es neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta, un ne vairs tik neaizsargāta. Man ir draugi, kuri paši mani grib satikt, ģimene ok vietā, sāku iejusties dzīvoklī, nauda, forši kolēģi, darbs un četras ļoti daudzsološas grāmatas uzmanības novēršanai līdz nākamajai vizītei. Un terapija. Un vēl citas lietas. Tumsa, esi aicināta manās mājās, bet uz ballīti šoreiz atnākuši arī citi. - 2 commentsLeave a comment
- 7/3/19 09:14 pm
- Esmu disproporcionāli izvēlīga, ņemot vērā to, ka man jau ir vismaz 10 Mariannas dziļvagas cienīgas grumbas. Šodien gribēju izdarīt eksperimentu, lai noskaidrotu, cik cilvēku no cik man patīk (1/10, 1/20, 1/10000). Diemžēl eksperiments tika nelietīgi pārtraukts pie 45, jo manā reģionā beidzās cilvēki. Nav tā, ka es meklēju ultraprinci - patiesībā arī tos klasiski mačoskaistos es svaipoju pa kreisi, jo a) viņiem ir garlaicīgas, neko neizsakošas sejas, b) man reāli (bet pārnestā nozīmē) pie kājas viņu sup dēļi, moči, mašīnas un plikie dibeni, c) I don't need that kind of negativity in my life.
Es meklēju kādu, kurš izskatās pēc interesanta, dzīva cilvēka, kura seju man kādreiz varbūt gribētos redzēt tuvu savējai (no priekšpuses, ja tas vēl nebija skaidrs).
Tajā pašā laikā jāatceras, ka ne Mākonis, ne Zaks man pirmajā acu uzmetienā ne tikai neizraisīja simpātijas, bet vienu es viegli nicināju, bet otru vispār nepamanīju. Mans čalis droši vien ir kaut kur pa kreisi, jo sekundes laikā nespēja nokomunicēt savu dvēseli.
Tikmēr kaķis sāk aizvien mazāk protestēt pret kopīgu dejošanu. - 0 commentsLeave a comment
- Tinderis
- 7/2/19 10:28 pm
- ...ir apmēram tas pats, kas Vikipēdijas smilšu kaste. (Tur bija jāliek komats?) Tas ir vienu soli tālāk no realitātes un vienu soli tuvāk drošībai nekā iepazīšanās taustāmajā pasaulē. Es to vidi izmantoju kā lakmusa papīrīti. Kad kļūdos, kad sāp, kad ir vilšanās vai kādas citas jokainas izjūtas, saprotu, kas īsti manī notiek, ko es domāju par sevi, vīriešiem, seksu, tuvību, iepazīšanos kā tādu un ko esmu iemācījusies.
Pašlaik mācos ko tādu, ko, šķiet, būtu vajadzējis darīt ar visām attiecībām jau no paša sākuma. Es eju tikai tur, kur ir patīkami. Sapratu, ka man ir tendence izvēlēties cilvēkus, ar kuriem var "strādāt", "censties", "mocīties" un "cīnīties" par attiecībām, kurās īsti nav kontakta, saderības vai vēl kaut kā būtiski nepieciešama. Es uzaugu tādā bezcerīgā vidē, kurā nebija iespējams iekarot māju sajūtu mājās, pie vecākiem. Dziļi sirdī vienmēr esmu jutusi, ka, lai ko arī darītu, mēs nekad nebūsim tuvās, mīlošās attiecībās. Ja mums (tagad jau tikai ar mammu) vispār kaut kādas attiecības ir iespējamas, tad tās ir pilnas smaga, metodiska darba, jūtu un domu apspiešanas līdz tādai pakāpei, ka gandrīz nemaz neesmu klāt. Tas viss, lai būtu attiecības vispār. Lai būtu sajūta, ka neesmu palaidusi garām iespēju, "ja nu tomēr tur kaut kas būtu varējis sanākt". Man liekas, ka pilnīgi pietiek ar vienām tādām attiecībām.
Lai arī nesen apjautu, ka īstenībā ļoti gribētu draugu, varbūt pat esmu apmēram gatava un vispār diezgan nepacietīga, es tomēr varu paciesties. Neteiktu, ka neesmu izmisusi - man šķiet, ka tuvības ziņā tāda esmu bijusi jau no pirmās dzīves sekundes (varbūt būtu pareizi teikt - izslāpusi), tomēr esmu gana bieži kāpusi uz viena un tā paša grābekļa, lai beidzot saprastu, ka (un kā!) nav vērts. Kāds man tolks, piemēram, no iešanas uz randiņu ar cilvēku, ar kuru jau nav interesanti vai patīkami? Agrāk es gāju, jo "ja nu tomēr", bet nafig? Ir tik daudz citu labu, baudāmu lietu, ko darīt!
Tomēr mazliet baidos, ka sevi atkal nomocīšu ar prātīgumu. Šobrīd tas notiek darbā, un ir baigi sūdīgi. Man patīk mans darbs, cilvēki, iespēja iemācīties ko jaunu, bet es tur jūtos ļoti slikti. Pēc darba man ap seju ir tik dziļas grumbas, ka neomulīgi skatīties spogulī. Naktīs pirms darba dienām nevaru aizmigt par spīti zāļu saujiņai, kam vajadzētu atnest miedziņu. Neeju prom, jo tas būtu emocionāls lēmums, mans CV jau tā izskatās psihs, šis, iespējams, ir labākais darbs, kāds man ir bijis. Sanāk, ka palieku, lai sevi it kā nesabotētu, bet vienlaicīgi zāģēju sev nost astrālā ķermeņa daļas. Varbūt tāpat ir ar aizliegumu sev impulsīvi, debīli un sāpīgi nedeitot?
Man liekas, ka šis ir kariņš bez uzvarētājiem! Tikai ar iespēju censties gūt kaut kādu prieku eksplodējošas miskastes epicentrā.
*Ā, nē! Vismaz darba ziņā laikam ir tā, ka uzticos tik maz un baidos tik ļoti, ka nerunāju par savām problēmām un vajadzībām. Vispār.
Es spelēju dzīvi tā, it kā vienīgais gājiens būtu aiziešana. Bet tas ir bs, es tā vairs negribu, esmu vairāk pieaugusi kā tāda spēlēšana. - 7 commentsLeave a comment
- 6/30/19 02:46 am
- Logs ir vaļā, bet man uz vēdera apgūlās kaķis, sāka murrāt, tāpēc laikam gulēšu vēsumā ar kaiju klaigām fonā. Nav jau nemaz tik slikti.
Gribēju rakstīt par to, kā šovakar atkal iekāpu čiepiņā, bet īstenībā tiešām nāk miegs.
Lampā mani pārsteidza tas, cik tieši (subjektīvi, protams) skumji sūdīgs ir kļuvis cepiens, cik daudz nekompetentu cilvēku visu ko runā par garīgo veselību un tas, cik Jānis Polis īstenībā dzīvē ir seksīgs. - 2 commentsLeave a comment
- Visas peles
- 6/27/19 10:34 pm
- Iedvesmojoties no cibā un ārpus tās runātā par darbu un depresiju esmu nolēmusi palikt vēl mērķtiecīgāk atbildīgāka darbā. Kaut kā maģiski vakar atklāju iespēju, kā vismaz vienu no iknedēļas atskaites rezultātu līknēm jūtami pacelt uz augšu. Nevaru sagaidīt, kad pirmdien precīzi redzēšu, par cik grādiem tieši mainījies līknes parasti pavisam lēnām augšupejošais leņķis. Diemžēl ir arī tā, ka caur mani plūst megadaudz citu cilvēku neprecizitāšu un novēlošanos, kas pat ar 100% motivāciju un atbildīgumu padara neiespējamu arī manu darbu izdarīt tā, kā vajag. Tā nu es tikko pārkāpu savu principu nestrādāt no mājām un vakaros, un brīvajā laikā, un paveicu kaut ko, kas citādi būtu galīgi salaists dirsā (pardon mai frenč - neizdarīts). Pat ar epizodisku strādāšanu no mājām, dīvainos laikos un sestdien nevarēšu izdarīt visu, ko būtu varējusi, ja citi strādātu akurātāk.TĀPĒC MAN GRIBĒJĀS ŠODIEN SADAUZĪT GALDU.Man liekas, ka šo atziņu - ka sliņķi varētu aizbildināties ar depresiju un depresija nav attaisnojums "slinkot" vai neizdarīt - esmu paņēmusi maniakāli. Heh.Vēl man liekas, ka, iespējams, uzstādīju nepareizu jautājumu. Jautājums ir ne tikai par depresiju un vides pielāgošanu tai. Jautājumu ir daudz vairāk - kāpēc, piemēram, gandrīz jebkurā darbavietā, kurā esmu bijusi, strādāšana pēc darbalaika, lai sasniegtu mērķi, tiek uzskatīta par normu, kas neprasa attaisnojumu, bet, piemēram, ierašanās stundu vēlāk nav pieļaujama vai vismaz prasa īpašu paskaidrojumu? Viens no maniem trakajiem pagājušās nedēļas trigeriem bija tieši par to - pēc garākas darba dienas gribēju ierasties vēlāk, bet man atteica, sakot, ka tas nebūtu ok pret pārējiem kolēģiem. Es jutos galīgi sabesījusies, un man likās, ka vienīgais pamatojums ierasties vēlāk varētu būt kāda slimība, vai kas cits, kas parasti strādā kā attaisnojums (ārsts, kaut kas saplīsis, bērni utt). Citiem tādi ir samērā bieži, bet man nav bērnu, mašīnu un tādu lietu, bet savas slepenās, "tabu" lietas, jeb nepieciešamība atpūsties adekvāti, jo citādi mans čaiņiks pārāk sakarst. Tās bija tādas bezspēcīgas dusmas, apzinoties, ka šis nav godīgi. Es vienīgā todien strādāju ilgāk, pie tam apstākļos, kas bija daudz grūtāki kā parastā darba diena ofisā, bet stunda ekstra miedziņa nebūtu vienlīdzīga ar pārējiem.Tas notrigeroja sajūtu, ka nemāku sevi aizstāvēt. Ka man kāds dara pāri (vai, būsim precīzi, apstākļi iegrozās tā, ka man ir grūti un/vai sāpīgi ar tiem tikt galā), bet tikai mani pašu var vainot pie šīm ciešanām, jo nemāku aizstāvēties.Gandrīz sabimbājos. Vispār jau es arī darbā piecreiz dienā eju pēc bulciņām, ik pa laikam izeju no sava ķermeņa, neko nedarot, uz pāris minūtēm ieskatos personīgajā e-pastā vai kā citādi pačiloju. Tāpat it kā dara mani kolēģi, bet ir sajūta, ka, lai ņaudētu, vispirms jānoķer visas peles.
- 3 commentsLeave a comment
- 6/24/19 11:26 pm
- Ļoti nāk miegs, bet māsa ir vannas istabā kopā ar manu piekļuvi zobubirstei un sejas nomazgāšanai.
Jūtos tik mierīgi un labi. Dienu pavadījām ar abām māsām, es varēju parūpēties par mazāko un nedaudz arī otru, un tas liek justies tik silti. Tā vispār ir viena no manām mīļākajām sajūtām - kad citi kārtīgi aprūpēti guļ un es vēl kaut ko savā nodabā padarbojos. Vispār aprūpet citus un pavadīt kopā laiku ar cilvēkiem, ko mīli, šķiet tuvu dzīves jēgai. - 18 commentsLeave a comment
- 6/23/19 03:57 am
- Ciba ir tik interesanta vieta! Pēdējos mēnešos esmu bijusi tik pārņemta ar rakstīšanu, ka nav pat īsti nācis prātā arī palasīt citus. Šonakt palasīju un wow, cik baudāmi! Cilvēkiem ir tik košas, izjustas, autentiskas dzīves un vārdi, kādos piedzīvoto izteikt!
Kad augu, mūsu mājās (vai varbūt visur) liels hits bija Annas Frankas dienasgrāmata. Es sāku rakstīt savu tikko kā iemācījos rakstīt un darīju to kā viņa.
Bet bija arī otra puse - dienasgrāmatu medības! Biju apsēsta ar māju pārmeklēšanu, lai atrastu brāļa, māsīcas, mammas dienasgrāmatas. Man pietika arī ar veciem tëta plānotājiem, ja varēju tajos atrast jebko īstu, personisku, intīmu. Tā vienmēr bijusi svarīgākā tuvības forma - zināt, kā tieši otrs cilvēks jūt un domā. Būt kopā dvēseliski. Tagad es vairs nezogu dienasgrāmatas un cenšos arī nespiest citus un sevi atklāties, bet cibotāju ieraksti lika atcerēties, cik ļoti, gandrīz perversi, bet bez nekāda kauna izbaudu iespēju ieskatīties citos un viņu dzīvēs pa atslēgas caurumiņu. - 0 commentsLeave a comment
- Gaismiņas un mīļi cilvēki
- 6/23/19 02:28 am
- Šodien bija skaista diena. Ļoti vēlu pamodos, caur telefonu brokastoju kopā ar labāko draugu, vispirms māsa atnesa man saldējumu un bulciņas, bet vēlāk - es viņai. Lēni un laiski domājām, ko tādu foršu varētu sadarīt. Man ļoti gribējās kaut kur paairēties ar laivu, bet visas nomas tās dod tikai uz dienu. Pietiktu ar pāris stundām, ideālā gadījumā Zundā. Skatījām pasākumus, domājām šā un tā, izdomājām vienīgi to, ka ārā ir jāiet. Bija slinkums pašai likt seju, tāpēc ierosināju to izdarīt māsai. Viņai tādas lietas patīk un padodas daudzkārt labāk kā man. Viņai sanāca baigā seja - tā, ka man visu laiku gribējās pārprasīt, vai PATIEŠĀM neizskatos pēc klauna, jo neesmu pieradusi pie tāda kosmētikas kalna.
Un mēs vienkārši izgājām ārā, pavazājāmies, kaut kā nonācām pie māsas vecā darba ofisa, kam ir ļoti skaistas sienas, sabildējām ļoti skaistas bildes un gājām tālāk. It kā nekāds visvarens pasākums nenotika. Es redzēju brūnu kaiju, satikām daudz kaķu (viens no tiem man ieskrāpēja), pierunāju māsu iet čurāt random krūmos, lai nebūtu jāiet mājās (kas bija notikums pats par sevi, jo mana māsa nav krūmos čurājošais tips) un visbeidzot mēģinājām mūsu rajona diennakts veikalu - kafejnīcu, kas tomēr bija tik pilna ar dzērušiem, netīriem, klumburējošiem onkām, ka izlēmām iztikt.
Zinājāt, ka pirmajā Bridžitā Džounsā ir vismaz divi Ziemassvētki? Skatījāmies, dzērām tēju, nestrīdējāmies, smējāmies, tik jauki mierīgi. Kaut kā vizuāli tik mājīga tā filma un Ziemassvētki. Atcerējos, ka jaukākie brīži manā dzīvē notikuši tieši tā - ar mīļiem cilvēkiem un gaismiņām. - 0 commentsLeave a comment
- 6/21/19 11:41 pm
- Jau kādu laiku domāju par to, ka/vai vismaz tiešajai priekšniecei vajadzētu pateikt par savām garīgās veselības problēmām. (vai tas ir sarkanais karogs, ko es dzirdu plīvojam, šo pasakot?!) Kāpēc es gribu pateikt?
- Šķiet, ka manu darbu ietekmē garīgās veselības problēmas. Kad man ir slikti, ir grūtāk koncentrēties, kļūst patiešām vienalga, ko daru, varu aizmirst, ka kaut kas jādara, un tas viss liek pieļaut diezgan būtiskas kļūdas un izskatīties pēc idiotes (lai gan mana priekšniece teica, ka domā par mani to labāko, viņa tomēr mani sauc par "mazo").
- Dažreiz man tiešām vajag strādāt no mājām, jo darbā ir skaļi, man jau tā galvā ir skaļi, spriedze un nogurums, ko tādos apstākļos prasa koncentrēšanās, ļoti iztukšo, man vajag vairākas stundas, kamēr pēc darba ateju un "atbloķēju" sajūtas, tad saprotu, ka visu dienu tās bloķējot neesmu jutusies dzīva, mēģinu atgūt iekavēto, un tā es nekad neizguļos. Esmu pieradusi pie konstantā noguruma kā idejas, bet ķermenis buksē, nervi tāpat, man atkal ir sakasīta galva, un viena diena nedēļā no mājām šo efektu, manuprāt, varētu krietni mazināt. Plus es patiešām arī kaut ko varētu izdarīt, jo visu laiku neiztraucētu kāda pēkšņa vajadzība vai kolēģu klačošanās.
- Man gribas, lai kāds zina. Vienkārši cilvēcīgi lai kāds tur zina, kas ar mani notiek un ar ko cīnos, citādi man visu laiku jāiegulda papildus piepūle, lai noslēptos. Iespējams, gribas līdzjūtību, jo tas, kas ar mani notiek, ir tiešām fakin grūti. Liekas, ka būtu mierīgāk, ja vēl kāds to atzītu vai kaut kā validētu tā eksistenci. Šis iemesls man pašai šķiet ļoti nepieņemams, nožēlojams, upura lomu ģenerējošs, un man par to visu ir ļoti liels kauns. Principā sanāk, ka man gribas, lai mani žēlo.
- Negribu, lai viņa domā, ka esmu slinka un stulba. Viņa saka, ka tā nedomā, bet es reāli neticu. Ja ne tik skarbi, tad aizmāršas, svilpastes un "jaunieša" reputāciju es noteikti esmu ieguvusi, un man tas ļoti sāp, jo īstenībā jau no pirmās dienas esmu ļoti centusies, no visas sirds mēģinājusi būt maksimāli atbildīga, mācīties, radīt, domāt, attīstīt. Tieši brīžos, kad primārais uzdevums bijis atkal nesākt darbā raudāt, turēt "darbam nepiemērotās" emocijas aiz durvīm, esmu bijusi tā "svilpaste" un "meitenīte".
- Viņa vienreiz teica, ka uztraucas par manu mentālo vai garīgo komfortu pēc tam, kad gribēju strādāt no mājām pēc tam, kad viens kolēģis uz mani randomā sakliedza. Tātad viņa uzskata, ka pastāv tāda dimensija.
- Kad viena mūsu kolēģe nesen paņēma izdegšanas sindroma slimības lapu, viņa teica, nevajag viņu nosodīt, jo mēs nezinām, kas ar viņu patiesībā notiek, ka tiešām var būt, ka tai meitenei ir grūti. Viņa nebija nosodoša, nicinoša vai tamlīdzīgi.
- Viņa pret mani ir ļoti atbalstoša, ļoti rūpējas par manu pašsajūtu un veiksmīgu darba procesu, saka man labas lietas un kā priekšniece nekad nav bijusi netaisna vai neprofesionāla.
Kāpēc šaubos un baidos teikt?
- Skaidri zinu, ka daudzi cilvēki vienkārši netic, ka garīgā veselība vispār ir temats. Ka tās ir slimības un stāvokļi, ko grūti kontrolēt, pat maksimāli "saņemoties" un "tādairdzīve"ojoties, un "kuramtadirviegli"apzinoties. Esmu saņēmusi tik daudz izbrīnīti-fonā-nosodoši izteiktus jautājumus "kas tad ar tevi tāds ir noticis?!" stilā. Tikpat daudz "taču vienkārši saņemies un beidz sevi žēlot!" ieteikumus. Nesen mana priekšniece mazliet citā kontekstā teica: "Visi dažādi, visi vienlīdzīgi." Līdz ar to ir grūti saprast, kur spektrā no "depresija eksistē" līdz "cilvēkiem vienkārši jāsaņemas un jābeidz sevi žēlot" viņa atrodas.
- Negribu, lai pret mani izturas kā pret jēlu olu. Visu laiku visu atgādina, prasa, kā man iet, grib runāt par jūtām utt. Es tiešām gribu turēt savas jūtas mājās, vienkārši pielāgot vidi tam, kā darbojas mans organisms un smadzenes.
- Ja mana priekšniece ar savu atbildi liktu man vilties, es visticamāk uzreiz sāktu meklēt jaunu darbu. Šo es vienkārši par sevi zinu tāpat kā es zinu, cik nogurusi es esmu tādu meklēt.
- Kad viņa vēl bija mana pasniedzēja, nevis priekšniece, es strādāju pilnas slodzes darbu paralēli diezgan intensīvam studiju procesam, degu ārā un vienreiz uzprasīju nelielu (neatceros, kādu, bet tiešām nelielu!) pagarinājumu darba iesniegšanai. Viņa atbildēja, ka dzīvē jau arī neviens nedos atlaides, jāmācās laicīgi tikt ar visu galā un jānodod viss tajā pašā termiņā. Es tajā reizē baigi bēdājos, jo reti kuram man apkārt bija tik smagi jāstrādā vienkārši lai nenomirtu badā (jo tas, principā bija viss, ko ar to algu varēja sasniegt), kamēr mēģina iegūt izglītību. Turklāt darbu apjomi un termiņi bija tiešām neprāts. Man šķita, ka pieauguša cilvēka dzīve jau pati par sevi ir izpārdošana, ja salīdzina ar to periodu. Tā nu es arī mācījos un visu nokārtoju.
- Cilvēki iepriekš ir izmantojuši manu iešanu terapijā kā argumentu tam, ka neesmu īsti spriestspējīga.
Varbūt jāsāk ar tēmas patestēšanu, lai noskaidrotu viņas attieksmi. Varbūt vienkārši uzreiz paralēli jāmeklē cits darbs drošības pēc, ja nu šeit tiešām neizturu.
- 6/21/19 03:20 pm
- Esmu atpakaļ virszemē. Vakardiena šķiet kā iekrišana the upside down no Stranger Things. Tā pati pasaule, tikai viss ir tumšs, bīstams un sāpīgs. Nav tā, ka šobrīd tās vietas, par ko vakar aizdegos, būtu veselas un jaukas, bet pazudusi tā neatliekamība, ar kādu man vakar/dienas pirmajā pusē gribējās nomirt.
- 5 commentsLeave a comment
- Cibas draudziņi
- 6/21/19 11:35 am
- Es šo ik pa laikam iedomājos, bet neesmu paspējusi uzrakstīt:
Cibas draudziņi, sarunas ar Jums ir ļoti vērtīgas un man daudz nozīmē! Šķiet, ka es klabi izmantoju kā savu grēksūdzes telpu, vietu, kur nonāk noslēpumi un visi ņaudieni. Ja ārpasaulei tie ir ietīti skaistā iesaiņojumā, pareizi kūrēti un bieži noklusēti, tad te ir tā, kā ir. Un te esat Jūs - pēc pašu izvēles būt vai nebūt, piedalīties vai nepiedalīties. Es vispār neko nesagaidu, bet esmu ļoti pateicīga par Jums!❤
Paldies, paldies, paldies. - 2 commentsLeave a comment
- 6/20/19 11:05 pm
- Šis viss ir par grūtu. Es vairs negribu būt es.
Tikai lai precizētu - šis nav atvadu puksts. - 12 commentsLeave a comment