- Visas peles
- 6/27/19 10:34 pm
- Iedvesmojoties no cibā un ārpus tās runātā par darbu un depresiju esmu nolēmusi palikt vēl mērķtiecīgāk atbildīgāka darbā. Kaut kā maģiski vakar atklāju iespēju, kā vismaz vienu no iknedēļas atskaites rezultātu līknēm jūtami pacelt uz augšu. Nevaru sagaidīt, kad pirmdien precīzi redzēšu, par cik grādiem tieši mainījies līknes parasti pavisam lēnām augšupejošais leņķis. Diemžēl ir arī tā, ka caur mani plūst megadaudz citu cilvēku neprecizitāšu un novēlošanos, kas pat ar 100% motivāciju un atbildīgumu padara neiespējamu arī manu darbu izdarīt tā, kā vajag. Tā nu es tikko pārkāpu savu principu nestrādāt no mājām un vakaros, un brīvajā laikā, un paveicu kaut ko, kas citādi būtu galīgi salaists dirsā (pardon mai frenč - neizdarīts). Pat ar epizodisku strādāšanu no mājām, dīvainos laikos un sestdien nevarēšu izdarīt visu, ko būtu varējusi, ja citi strādātu akurātāk.TĀPĒC MAN GRIBĒJĀS ŠODIEN SADAUZĪT GALDU.Man liekas, ka šo atziņu - ka sliņķi varētu aizbildināties ar depresiju un depresija nav attaisnojums "slinkot" vai neizdarīt - esmu paņēmusi maniakāli. Heh.Vēl man liekas, ka, iespējams, uzstādīju nepareizu jautājumu. Jautājums ir ne tikai par depresiju un vides pielāgošanu tai. Jautājumu ir daudz vairāk - kāpēc, piemēram, gandrīz jebkurā darbavietā, kurā esmu bijusi, strādāšana pēc darbalaika, lai sasniegtu mērķi, tiek uzskatīta par normu, kas neprasa attaisnojumu, bet, piemēram, ierašanās stundu vēlāk nav pieļaujama vai vismaz prasa īpašu paskaidrojumu? Viens no maniem trakajiem pagājušās nedēļas trigeriem bija tieši par to - pēc garākas darba dienas gribēju ierasties vēlāk, bet man atteica, sakot, ka tas nebūtu ok pret pārējiem kolēģiem. Es jutos galīgi sabesījusies, un man likās, ka vienīgais pamatojums ierasties vēlāk varētu būt kāda slimība, vai kas cits, kas parasti strādā kā attaisnojums (ārsts, kaut kas saplīsis, bērni utt). Citiem tādi ir samērā bieži, bet man nav bērnu, mašīnu un tādu lietu, bet savas slepenās, "tabu" lietas, jeb nepieciešamība atpūsties adekvāti, jo citādi mans čaiņiks pārāk sakarst. Tās bija tādas bezspēcīgas dusmas, apzinoties, ka šis nav godīgi. Es vienīgā todien strādāju ilgāk, pie tam apstākļos, kas bija daudz grūtāki kā parastā darba diena ofisā, bet stunda ekstra miedziņa nebūtu vienlīdzīga ar pārējiem.Tas notrigeroja sajūtu, ka nemāku sevi aizstāvēt. Ka man kāds dara pāri (vai, būsim precīzi, apstākļi iegrozās tā, ka man ir grūti un/vai sāpīgi ar tiem tikt galā), bet tikai mani pašu var vainot pie šīm ciešanām, jo nemāku aizstāvēties.Gandrīz sabimbājos. Vispār jau es arī darbā piecreiz dienā eju pēc bulciņām, ik pa laikam izeju no sava ķermeņa, neko nedarot, uz pāris minūtēm ieskatos personīgajā e-pastā vai kā citādi pačiloju. Tāpat it kā dara mani kolēģi, bet ir sajūta, ka, lai ņaudētu, vispirms jānoķer visas peles.
- 3 commentsLeave a comment
- 6/28/19 09:27 am
-
Nu, tā mēdz būt. Kas ir īpaši dīvaini, visbiežāk tādu praksi “palikt ilgāk” esmu redzējis valsts / pašvaldību iestādēs. Par privātajiem ir dzirdēti visādi šausmu stāsti, bet uz savas ādas pieredzējis neesmu.
Tam ir tikai viens pretlīdzeklis. Iet prom vienmēr tad, kad beidzas darba laiks. Apkārtējie pie tā vienkārši pieradīs. Ja kāds īpaši palūdz kaut ko padarīt, jo “rīt vajag”, tad tie ir individuāli izvērtējami gadījumi, kad arī ir korekti pajautāt “bet vai es rīt drīkstēšu nākt stundu vēlāk?” (un gandrīz garantēti saņemt atbildi “jā”).
Bulciņu pauzes u.c. nav svarīgi. Ja moka sirdsapziņa, var darbā vienmēr ierasties 10 minūtes ātrāk un tāpat vienmēr iet prom vienā un tajā pašā laikā. - Reply
- 6/30/19 09:29 am
-
homebound
+++ 100% atbalstu. Ja pastāv iespēja, ka darba devējs būs neelastīgs, tad vienīgā mierīgā izeja ir pašam arī tādam būt. Citādi tikai besis un nekādu rezultātu.
- Reply
- 6/28/19 11:21 am
-
Nevajag arī pārcensties, jo labus rezultātus uzraut var daudzi, bet noturēt tādus ilgstoši vai pastāvīgi ir ļoti grūti, jo īpaši, ja tas prasa darba ņemšanu uz mājām vai svešu kļūdu labošanu.
Un darbā cilvēki reāli strādā 4-6 stundas (no 8), pārējā laikā ir vidēji mērena prokrastinācija, kafijas, pīppauzes, pusdienas, klačiņas, utt. tā kā noteikti neiespringsti par tādiem sīkumiem kā bulciņu ēšana vai privātais e-pasts.
Žēl, ka mums iepriekšējā diskusija tika aprauta, bet nez kāpēc es pēkšņi apkārt sāku dzirdēt par kolēģiem/darbiniekiem ar mentāla rakstura problēmām un kas ir ļoti izteikti - daudzi nezin vai neapjauš, ka tā ir reāla problēma nevis "es jūtos slikti, jo ārā līst". Paziņa ir saņēmis no vadības komentāru par citu kolēģi ar tekstu "ar šo uzmanīgāk, viņš tāds jutīgs, pāris reizes jau ir bijuši suicīda mēģinājumi".. bet nu atlaists nav, which is nice :) - Reply