Nu, tā mēdz būt. Kas ir īpaši dīvaini, visbiežāk tādu praksi “palikt ilgāk” esmu redzējis valsts / pašvaldību iestādēs. Par privātajiem ir dzirdēti visādi šausmu stāsti, bet uz savas ādas pieredzējis neesmu.

Tam ir tikai viens pretlīdzeklis. Iet prom vienmēr tad, kad beidzas darba laiks. Apkārtējie pie tā vienkārši pieradīs. Ja kāds īpaši palūdz kaut ko padarīt, jo “rīt vajag”, tad tie ir individuāli izvērtējami gadījumi, kad arī ir korekti pajautāt “bet vai es rīt drīkstēšu nākt stundu vēlāk?” (un gandrīz garantēti saņemt atbildi “jā”).

Bulciņu pauzes u.c. nav svarīgi. Ja moka sirdsapziņa, var darbā vienmēr ierasties 10 minūtes ātrāk un tāpat vienmēr iet prom vienā un tajā pašā laikā.

+++ 100% atbalstu. Ja pastāv iespēja, ka darba devējs būs neelastīgs, tad vienīgā mierīgā izeja ir pašam arī tādam būt. Citādi tikai besis un nekādu rezultātu.

Nevajag arī pārcensties, jo labus rezultātus uzraut var daudzi, bet noturēt tādus ilgstoši vai pastāvīgi ir ļoti grūti, jo īpaši, ja tas prasa darba ņemšanu uz mājām vai svešu kļūdu labošanu.

Un darbā cilvēki reāli strādā 4-6 stundas (no 8), pārējā laikā ir vidēji mērena prokrastinācija, kafijas, pīppauzes, pusdienas, klačiņas, utt. tā kā noteikti neiespringsti par tādiem sīkumiem kā bulciņu ēšana vai privātais e-pasts.

Žēl, ka mums iepriekšējā diskusija tika aprauta, bet nez kāpēc es pēkšņi apkārt sāku dzirdēt par kolēģiem/darbiniekiem ar mentāla rakstura problēmām un kas ir ļoti izteikti - daudzi nezin vai neapjauš, ka tā ir reāla problēma nevis "es jūtos slikti, jo ārā līst". Paziņa ir saņēmis no vadības komentāru par citu kolēģi ar tekstu "ar šo uzmanīgāk, viņš tāds jutīgs, pāris reizes jau ir bijuši suicīda mēģinājumi".. bet nu atlaists nav, which is nice :)