No darba devēja puses es labprātāk zinātu to, jo tas izslēdz minējumus no sērijas "a moš viņa kaut ko lieto?" vai arī vienkārši meklē attaisnojumus nestrādāt.. Par attaisnojumiem - galvenais, lai vadītājs neuzskata Tavu atklāšanos par iespēju ik pa laikam paslinkot. Nav ne jausmas ko Tu dari, bet gudrs vadītājs noteikti padomātu kā pārstrukturēt Tavus darba pienākumus/vidi, lai Tu varētu strādāt maksimāli efektīvi.
Un, protams, "redzamākā" problēma - kolēģi, no kuriem lielāka vai mazāka daļa ir pietiekami aprobežoti, lai Tava atklāsme vērtu laidara vārtus intrigām, aprunāšanām un vēl vairāk spiediena. Bet tas pa lielam arī ir vadības jautājums.

Tā kā es drīzāk balsotu par, nezinot neko vairāk ne par Tevi, ne par darbu, kuru veic, ne arī par vadītāju.

Jā, tie iespējamie minējumi ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc man gribētos, lai viņa zina. Es gan nevaru zināt, vai viņa nav viens no tiem aprobežotajiem kolēģiem. Varētu vienkārši pajautāt: "priekšniec, vai tu tici depresijai?" Ja saka jā, pateikt, ka man ir, ja nē, ā, ok, es arī nē,kādi slīmesti to izdomājuši, amiright?! 😁

Vai arī nosaukt kādu mazāk foršu kolēģi par "lohu ar depresiju" un paskatīties kā viņa reaģē :D possibilities are endless...

bet vispār, cik saprotu, Tu viņu pazīsti diezgan ilgi.. gan jau ir izveidojusies kāda nojausma par viņas skatījumiem uz tādām lietām?

Es, starp citu, nesen kaut ko tādu patiešām pateicu (tur ir mazliet konteksts), un viņa ne tikai nrpiebalsoja, bet arī kind of maigi man iebilda. Bet šādās situācijās pat pazīstot cilvēku ir ļoti grūti paredzēt, kas notiks.

Viens komentētājs diezgan labi un precīzi uzrakstīja - Tev pašai jāsaprot kādu rezultātu Tu sagaidi un attiecīgi uz to tad arī jāiet (vai arī nē, ja saproti, ka nav vērts)

Tas tiesa. ☺ Man šķiet, ka patiesībā tas jau ir skaidrs, diskusija ar sevi ir par riskiem vairāk.

Darbam no maajaam var izdomaat arii citus pavisam veseliigus argumentus. Klusumaa var labaak straadaat un taa.

Taisnība. Es šo zirdziņu jau krietnu laiku esmu jājusi, izmantojot visas iespējas, kas tiešām varētu derēt par attaisnojumu darbam no măjām. Man šķiet, ka vienkārši "no mājăm vieglāk" varētu arī tikt uztverts tā - ja jau visi nāk un strādā, kāpēc tu nevari? Tomēr saņemies un atnāc, visiem jau brīžiem traucē troksnis.

Nu tad izdomaa kaadu nelielu psihologisku trauceejumu deel troksna, tas tomeer buus labaak nekaa tas viss, ko grasies klaat valjaa. Prieksniecei vajadzeetu buut, ka darba raziigums ir svariigaaks par rumpja klaatbuutni, uz to tad arii spied

ar darbu mājās ir otrādāk - ne jau Tev tas nāks par sliktu, bet kolēģiem, kuri nemāk strādāt no mājām, gribēsies arī būt ārpusē un būs teksti - a kā tad viņa var un mēs nē?

Katram savas probleemas. Pati straadaaju maajaas un zinu palielu valsts iestaadi, kur visi straadaa no maajaam, tiekas reizi nedeelaa, un taa jau daudzus gadus. Puse manu draugu straadaa no maajaam paaris dienas nedeelaa. Jums tur kaut kaads cits gadsimts.

Ir sava darba specifika, ir teambuildings, ir daudzi citi faktori, kas to ietekmē. Pēc pieredzes varu teikt, ka ikdienas mājāsstrādāšana nav efektīva ap 60-80% cilvēku (apsveicu Tevi un Tavus draugus, ja esat otrajā pusē). Tāda on/off darbošanās mājās var strādāt, ja jāpaveic kaut kas, kas prasa ilgāk par 1-2h izpildei (viena procesa ietvaros), bet bieži vien produktivitāte ir zemāka tāpat. Daudz efektīvāk strādā normāla vadības attieksme, kas pielāgo vidi darbinieku vajadzībām, nevis uztaisa 666 cilvēku open space office un vidū iebliež vēl 50 novusa galdus

Man, strādājot 100% frīlancā, arī darba produktivitāte mājās kritās. Tagad, kad man ir atvērtā tipa birojs (nu labi, vairāk kabinets, esam 5-6, bet visu laiku cauri kursē citi), reizēm vienkārši prasās strādāt no mājām, jo tas troksnis un nemitīga iztraucēšana rada nereāli daudz spriedzes, kas, protams, atsaucas uz veselību. Domāju arī skaņas bloķējošas austiņas nopirkt, bet nu kopumā open office ideja man liekas stulba un ļoti diskriminējoša pret daļu cilvēku.

Pilnībā piekrītu!
Skaņu bloķējošajām austiņām vēl klāt var piepirkt klapes, jo Tavas smadzenes visu laiku apstrādā arī to, kas nonāk perifērajā redzē un liek bezjēgā stresot. Joks, protams, par klapēm, bet NC austiņas tikai risinās daļu problēmas (pie tam par diezgan lielu naudu)

Hah, es izlasīju par tām klapēm um mana pirmā doma bija hmmmmmm, interesanti!😀

Depresija būtu Tava mazākā problēma, ja Tu atnāktu uz darbu ar klapēm :D

Hahaha, tā varētu gadīties! 😂

nu... depresija jau nav šizofrēnija. domāju, ka droši vari teikt.

Īstenībā arī šizofrēnija mēdz būt ok, ja tiek pienācīgi medicīniski aprūpēta. Bet sapratu Tavu ideju, man ar tā liekas, tikai nezinu, vai citiem darbā arī.

Diemžēl manā pieredzē ir bijis, ka, ja vien iespējams, labāk neteikt. Agrāk teicu, vienā darba vietā pēc pateikšanas šis jautājums vispār vairs nekad netika pārrunāts. Pat tad, kad nācās ņemt zilo lapu, priekšnieks nekad par to nerunāja, nekādu atbalstu nepiedāvāja.

No citas darba vietas mani atlaida, oficiāli minot citu iemeslu, lai gan visi sapratām patieso iemeslu.

Es saprotu to vēlēšanos pateikt, man arī tāda ir, bet es mācību guvu un tagad izdomāju jebkādu citu iemeslu savu mērķu sasniegšanai, bet par kaitēm nerunāju. Man liekas, ka sabiedrība tomēr vēl nav tikusi līdz tādam līmenim, lai praksē reāli piedāvātu atbalstu šādu problēmu gadījumā, kamēr teorētiski daudziem patīk izteikties, cik viņi ir saprotoši un pretimnākoši.

Nu lūk, no tādas pieredzes man arī bail. It sevišķi tāpēc, ka ir grūti sevi aizstāvēt.

Man ļoti žēl, ka Tev bijusi tāda pieredze. Izklausās bēdīgi. Sūtu Tev virtuālo apskāvienu un esmu ļoti pateicīga, ka dalījies savā pieredzē. ❤

Ir jāsaprot, ko Tu gribi panākt, pasakot par savām problēmām. Gan tev pašai, gan priekšniecei. Un tad Tu arī būs skaidrāks ko un kā darīt vai nedarīt.
Ja tu vienkārši pateiksi, ka tev ir depresija (vai kas cits), priekšniece var nesaprast, ko tu no viņas gribi un ko ar šo informāciju viņai tālāk darīt. Tev nevajadzētu padarīt viņas dzīvi sarežģītāku.

Ja tu pateiksi
- zini, man tiešām ir ļoti grūti strādāt tik trokšņainā atmosfērā. Atklāti sakot, man ir depresija (vai kas cits), es lietoju zāles un tas man strādāšanu tādā vidē padara vēl grūtāku. Es saprotu, ka apstākļus, kādi tie ir, mainīt nav reāli un to arī neprasu. Bet varbūt es varu vismaz vienu dienu nedēļā strādāt no mājām? -
tad tu būsi gan pateikusi, kas ir ar tevi, gan arī ko tu vēlies ar to panākt. Tālāk, ja priekšniecei būs interese, viņa pajautās kaut ko vairāk, ja nebūs, tad nejautās, bet tāpat būs skaidrs, ka tu to teici ne jau ar mērķi attaisnot sevi vai lai tevi pažēlo.

Kaut kā tā.

Tēmas testēšanu pirms tam neieteiktu mēģināt. To lieliski atcerēsies un tev tas liks justies neērti. Citu darbu meklēt – tu tiešām jau apsver padošanos pirms kaut kas vispār ir noticis? Un vai tad citur nebūs tieši tāpat?

"Ja tu vienkārši pateiksi, ka tev ir depresija (vai kas cits), priekšniece var nesaprast, ko tu no viņas gribi un ko ar šo informāciju viņai tālāk darīt." - taisnība.

Man patīk tā versija, kā Tu uzrakstīji. Man gan šausmīgi bail un neērti - es reti mēdzu cilvēkiem tā tieši prasīt to, ko man vajag.

Par padošanos - es to neredzu kā padošanos, bet sliktākā varianta plāns man ir vienmēr.

Es par lavierēšanu un līdz galam nepateikšanu... nav mūsu sabiedrība tam gatava. Noteikti vajag pateikt, ka ir problēmas, bet es izvairītos no “depresija” un “zāles”. Ir daudz veidu, kā to pasniegt caur puķītēm. Ja viņa ar to būs saskārusies - sapratīs pati un ņems vērā, ja nē - ticēs puķītēm.

Es pateicu, jo man nebija tik smagi, neko nelietoju, bet traumas sekas līda kā īlens no maisa. Es nevarēju koncentrēties un visu aizmirsu. Pret pirmo man ieteica bieži celties un iet pie kāda, nevis sūtīt epastus. Pateicoties otram, mūždien aizmirsu telefonu uz galda. Kad aptrūkās stulbu paskaidrojumu šefam, kāpēc nepacēlu, runāju. Un nenožēloju.

Ko Tu beigās pateici?

Es pateicu, ka man ir pēc-traumas koncentrēšanās un atmiņas zudumi, ka skraidu, jo tas palīdz koncentrēties un aizmirstu telefonu. Ka divreiz pieteicu servisu un aizmirsu aizbraukt. Tāpat teicu, ka šrinks sola, ka tas ir pārejoši un es pierakstu tagad trīs vietās visu. Pēc viņa sapratnes uzplaiksnījuma acīs nojautu, ka jau bija nezko izdomājis, kāpēc nekad neceļu. Pēc sarunas viņš arī zvanījās stipri mazāk, jo, godīgi sakot, liela daļa zvanu arī bija tāpat vien vai ar pastulbiem jautājumiem.
Tas arī atkarīgs no tā, cik ļoti traucē darbam. Koncentrēšanos viņš dzīvē nepamanītu, bet, ja 2 gadus nepalaidu nevienu zvanu garām un tagad praktiski visus, zināju, ka jāskaidro. Melot nemāku un viegli melos sapinos, tāpēc rāvu vaļā, kā bija. Viņš gan arī zināja, kas noticis, pats apmaksāja šrinku, tāpēc es domāju, ka viņš bija atvieglots, ka tās ir visas sekas...