- 6/24/19 06:05 am
-
Es par lavierēšanu un līdz galam nepateikšanu... nav mūsu sabiedrība tam gatava. Noteikti vajag pateikt, ka ir problēmas, bet es izvairītos no “depresija” un “zāles”. Ir daudz veidu, kā to pasniegt caur puķītēm. Ja viņa ar to būs saskārusies - sapratīs pati un ņems vērā, ja nē - ticēs puķītēm.
Es pateicu, jo man nebija tik smagi, neko nelietoju, bet traumas sekas līda kā īlens no maisa. Es nevarēju koncentrēties un visu aizmirsu. Pret pirmo man ieteica bieži celties un iet pie kāda, nevis sūtīt epastus. Pateicoties otram, mūždien aizmirsu telefonu uz galda. Kad aptrūkās stulbu paskaidrojumu šefam, kāpēc nepacēlu, runāju. Un nenožēloju.