Es tieši vakar vēlējos teikt, ka izskatās pēc ļoti spēcīga trigera, bet ja tu to tagad apzinies (kāpēc), tad varbūt var noņemt nedaudz tā spēku nākamreiz.

Vakar nesaistīti reflektēju par saviem momentiem, ka par spīti tam, ko saka mindfulness (ka ir tikai šis brīdis, piedzīvo sāpes un ļauj tām būt neanalizējot utt.), man tieši visvairāk palīdz mēģināt izdomāt, kāpēc tie uzradās. Piemēram, kad ir pms, apzināties, ka tas tāpēc, ka pms, nevis ka actually gribu nomirt. Paskatīties uz to brīdi kopainā. Jo tad viņi nevar tev piespiest izdarīt kko traku, ja zini aptuveni, kāpēc. Keep going, it is a tough struggle to have but I think you got this!

Jā!!!
diezgan netīšām sasaistīju bedres cikliskumu ar pms un nākamreiz bija daudz, daudz vieglāk.
Vienīgi, kad esi tumšajā pusē, nespēj redzēt kopainu. Tad viss kaut kā safokusējās uz “slikti”.

Pilnīgi Tev piekrītu. Man šķiet, ka arī man šis iekrita PMS laikā. Tad vienkārši demoni vieglāk tiek klāt, jo ir lielāks nogurums, sliktāks miegs, vairāk garastāvokļa svārstību, sadirsta imunitāte - nu, principā sadirsts viss.

Par to kopainu es neesmu droša. Tas, ka tas ir pms, manuprāt, tikai pastiprina to pazemes pasauli, kas visu laiku tur ir - nepamanīta, dzīvojot savu dzīvi un augot spēcīgāka, kamēr es šiverējos pa augšpusi. Tik legit iebildumi dzīvošanai izskanēja, ka bija grūti nepiekrist. Ar to, protams, vienkārši jāturpina strādāt un jācer uz labāko.

Paldies Tev ^_^ <3

Šodien kādu brīdi domāju par to ļaušanos pēc Tava komentāra izlasīšanas. Daudz izdomāju, bet ceru, ka nesanāks neciešams blāķis, to pierakstot. :D Pirmkārt, ļauties var tad, ja esi drošībā - vai nu pats spēj sevi atbalstīt, ir pamats, vai to var citi. Kad biju ārzemēs un pilnīgā randomā pēkšņi nomira viena no manām labākajām draudzenē, ar ko kopā strādājām, es ļoti labi spēju laist vaļā un kaukt pa visu rajonu, jo mēs bijām ļoti ciešs kolektīvs, kas viens otru atbalstīja kā ģimene. Ja es tā ļaujos tagad, krītu dziļāk. Un prātu jau nevar atslēgt, ja nav kaut kāda mierinājuma, tas turpina skaitļot, kā varētu pieaugošās sāpes atvieglot, līdz izskaitļo nāvi.

Vēl man šķiet, ka tomēr nozīmīgs faktors ir depresija. Tai, protams, var ļauties, bet tā ir ļoti taisna taciņa lejup. Ir jādomā, visu laiku, un jācīnās, citādi vismaz Latvijā toč vieglāk uzreiz aiziet un pakārties. Neloloju nekādas ilūzijas par to, kas notiktu, ja es nedomājot vienkārši ļautu savai tumsai būt. Un tas laikam jau atkal ir par atbalsta sistēmu - tikai citā mērogā.

Jāā, tieši tā -- par mindfulness. Es zinu, ka tā ir it kā laba lieta, bet kad to pielietoju, tā jūtas drīzāk pēc

-es jūtos slikti
-bet varbūt, ka tas ir ok?
-nē, tas nav ok!!
-bet varbūt pieņem to?
- nēēēē!!

Man šķiet, tas izbesī vēl vairāk. Drīzāk palīdz jā, atklāti pierakstīt visu dienasgrāmatā, kā jūties, kas besī, kas noveda tevi līdz trigerim, palīdz arī parunāties ar cilvēkiem, un mainīt state uz kaut ko labāku ar kaut kādu darbību, kaut vai novēršot savu uzmanību.

Bet kopumā man šķiet, jo vairāk sevi iepazīsti un apzinies rīcību principus, jo vieglāk kļūs ar šo dzīvot (es to sauktu par emotional intensity), un varbūt var noķert labāk sevi pirms nokļūsti tajā aizspogulijā. Vai pamanīt, kuras lietas tur ved un kuras lietas nodrošina kopumā labu pašsajūtu. Jo es reāli saprotu, tas ir kā dzīvot, viss it kā ir normāli, bet tad tevi parauj un tu pat nesaproti, ka esi tur vai kas notika, tikai vēlāk to izsecini.