- 6/21/19 11:34 pm
-
Paldies Tev ^_^ <3
Šodien kādu brīdi domāju par to ļaušanos pēc Tava komentāra izlasīšanas. Daudz izdomāju, bet ceru, ka nesanāks neciešams blāķis, to pierakstot. :D Pirmkārt, ļauties var tad, ja esi drošībā - vai nu pats spēj sevi atbalstīt, ir pamats, vai to var citi. Kad biju ārzemēs un pilnīgā randomā pēkšņi nomira viena no manām labākajām draudzenē, ar ko kopā strādājām, es ļoti labi spēju laist vaļā un kaukt pa visu rajonu, jo mēs bijām ļoti ciešs kolektīvs, kas viens otru atbalstīja kā ģimene. Ja es tā ļaujos tagad, krītu dziļāk. Un prātu jau nevar atslēgt, ja nav kaut kāda mierinājuma, tas turpina skaitļot, kā varētu pieaugošās sāpes atvieglot, līdz izskaitļo nāvi.
Vēl man šķiet, ka tomēr nozīmīgs faktors ir depresija. Tai, protams, var ļauties, bet tā ir ļoti taisna taciņa lejup. Ir jādomā, visu laiku, un jācīnās, citādi vismaz Latvijā toč vieglāk uzreiz aiziet un pakārties. Neloloju nekādas ilūzijas par to, kas notiktu, ja es nedomājot vienkārši ļautu savai tumsai būt. Un tas laikam jau atkal ir par atbalsta sistēmu - tikai citā mērogā.