Māsa arī teica, ka aizdos man savu kleitu uz kāzām, ja līdz tām (septembra sākumā) nekasīšu galvu. Esmu apņēmusies to kleitu dabūt, bet nu baaaaaaa, cik tas ir grūti! Kad es nekasos:

a) galva sāk niezēt (pieņemu, tāpēc, ka dzīst),

b) man jādara kaut kas cits, piemēram, jātīra ausis. 

Kaut kas vienmēr kņud, kaut kas vienmēr ir jāknibina vai jātīra. Bēdīgi, nu! Ja es šito pateikšu savai psihiatrei, viņa atkal pacels zāļu devas vai izrakstīs man kaut ko niknāku. Vienīgais, kas vēl man nāk prātā, ir palūgt padomu dermatologam un nopietni sākt pie šī strādāt terapijā. 

Man sāp auss. Ā, un vajadzētu kaut kad atkal noskatīties Bovija "Labirintu"! 

Divi. 

Jau otrajā dienā kopš atbraukšanas mani pārņēma iekšējs smagums un sastingums, taču to grūti pat salīdzināt ar sajūtu, esot atpakaļ darbā (vēl smagāk). Man šķiet, ka tas saistīts ar mikroklimatu manā kabinetā. Kaut ko varu labot ar sava galda vizuāli priecīgu iebombardēšanu, bet jūtu, ka ir vēl kaut kas. Kaut kāda emocionāla nolemtības sajūta gaisā. Man gan negribas ticēt, ka tie ir citi, domāju, ka kaut ko projicēju. Vismaz daļu no tā.

Trīs. 

Vēl neesmu līdz galam šo precīzi noformulējusi, bet sapratu, ka man ir problēmas ar tuvām attiecībām ne tikai veidos, kādus jau esmu piefiksējusi. Es mēdzu cilvēkus ignorēt, turēt aizdomās par slepeniem nodomiem, domāt, ka man kaut ko nestāsta. Esmu pamanījusi, ka man vairāk gribas "iekarot" to cilvēku uzmanību, kuri kaut kāda iemesla dēļ nav pieejami, nevis mierīgi būt kopā ar tiem, kuri jau izrāda siltumu un pieķeršanos. Pēc Mākoņa apciemojuma arī pamanīju, ka mēdzu galvā idealizēt attiecības un tad tām uzikt šī ideāla ekspektāciju smagumu. Šis viss ir ļoti interesanti, jo es ZINU, ka ar to visu tiksim galā terapijā.