- 7
- 6/18/19 09:49 pm
- Čau!
Šodien es pamanīju, ka arī pati *persona, kura es gribētu būt* raud pie citu mākslinieku *mākslas*. Tas man kaut kā liek justies labāk.
ĻOTI daudz emociju, saņemot ziņu no mammas. Mums trim katram atsūtīja pielāgotu ziņu - man vismazāk emocionālo, tad brālim un visbeidzot māsai. Māsai galīgu sviestu. Mēs visi apmainījāmies ar ziņām, un es paliku galīgi dusmīga. Atbildēju, vismaz laipni cenšoties paskaidrot, bet pēc tam jau atkal brutāli novelkot līniju, jo viņa (šoreiz maigāk nekā agrāk, uzmanās) atkal sāka iejaukt sarunā "man jau vairs daudz nav atlicis" un tamlīdzīgas nianses. Tas viss ir tik piņķerīgi! Ar tēti bija līdzīgi - es zināju, ka pastāv iespēja, ka viņš nomirs, ka tā iespēja ir abstrakti reāla, bet nespēju pacelt klausuli. Nevaru izturēt to smagumu, kad kāds tev zvana, tam kādam sāp, tu tur neko nevari padarīt, pats cilvēks tur neko nedara, tikai sūdzas (ar cerību, ka no tā paliks vieglāk? vai paliek, tā dzīvojot?). Dusmas ir par to, ka viņi mūs mocīja visu dzīvi, un tagad mēģina (vismaz viņa) to turpināt, bet man vairs nepietiek spēka. Nespēju kāpt atpakaļ tajā purvā, ļaut tam apvīties ap sevi, kad jau tā tik smagi jāstrādā, lai ikdienā justos labi. Es saprotu, ka tā ir mamma, bet... Jūtos vainīga, ka nezinu, kā to labot, bet tajā pašā laikā šī vainas apziņa izsauc tik lielas dusmas. Šķiet, man atkal dara pāri. Varbūt tieši es esmu tā, kura ieņem upura pozīciju un nekāpj no tās laukā? Varbūt es patiesībā varētu saņemt spēkus un paciest viņas klātbūtni?
Bet kāda būtu jēga, ja tas laiks man būtu mocības? Gan man, gan viņai? Nē, viņai būtu ok, ja es turētos un gandrīz neko neteiktu.
Es nezinu. Man gribētos zināt, kā ir pareizi, kā ir labāk, bet patiesība ir tāda, ka viņa mūs neizaudzināja par labākiem cilvēkiem, neviens no viņiem, un pašai man vēl tādam altruismam nav spēka. Šķiet, ka man būtu jāzina, kā viņai pateikt: "Ja sūdzies un manipulē, tad manis tavā dzīvē nebūs". Ik pa laikam pasaku to citiem vārdiem. Ar mani viņa uzmanās mazliet vairāk, bet man nav vispār nekādu ilūziju, ka tas saglabāsies, aizbraucot ciemos. Pret brāli un māsu viņa, protams, savu uzvedību pārāk nemaina. Papildus tam man bail teikt ļoti tiešā tekstā, jo ir mazā māšele, kam negribu pilnībā pazaudēt piekļuvi. Un pasakot tieši, iesaistot jūtas, viņa mēdz sākt manipulēt vairāk, tad es vairāk satraucos un sadusmojos, un to ir grūti panest.
Nezinu, ko darīt. Šķiet, ka arī par viņu man vēl ir sapnis, ka viņa saņemsies, ka viss varētu būt citādi. Nebūs. Tāpat kā ar tēti. Bet es nevaru ar to samierināties, man vajag vismaz vienu vecāku, un nav spēka būt vecākam savai mammai! Iespējams, ka vieglāk ir samierināties ar ideju, ka viņas varētu nebūt, nekā ar viņu pašu. Zinu, ka tas skan briesmīgi.
Tā nav viņas vaina, ka viņa ir tāda. Tā ir viņas atbildība. Mana atbildība ir saprast, kā es jūtos. Kaut pašai priekš sevis. Un tad varbūt skaidri nokomunicēt, kas man ir pieņemami un kas - nav. Palīdzēt sev, spēt pašai būt sev abiem vecākiem. - 6 commentsLeave a comment
- 6/18/19 10:24 pm
-
Es domāju, kamēr vien tu uz mammu skatīsies ar “kā man neļaut viņai mani sāpināt” acīm, tikmēr tu būsi uz pareizā ceļa. Ar pirmo reizi īsto izturēšanās modeli droši vien nesanāks atrast, ar otro arī laikam nē, bet kaut kad tu to pareizo attieksmi atradīsi, ja vien neatmetīsi ar roku. Man liekas, ka tev izdosies :)
- Reply
- 6/18/19 10:48 pm
-
Paldies. Šis man (kā vienmēr :) ) liek aizdomāties.
- Reply
- 6/18/19 10:28 pm
-
vai tad
bļāviens, kā es negribētu kļūt tāds. diemžēl, laikam, kad esi kļuvis tāds, nesaproti to...
- Reply
- 6/18/19 10:52 pm
-
Ieliki manas (šķiet, agrākās) bailes vārdos!
Man šķiet, ka var saprast! Regulāri atzīstu par sevi nepatīkamas lietas, māsa man taisa reality checks, citi arī kaut kā nevairās to darīt, un kamēr nemēģinu sevi sargāt no patiesības, pamanīt, atzīt, pieņemt un strādāt ar to briesmoni, kas, PROTAMS, pārmantojas (ja ne ģenētiski, tad psiholoģiski), liekas, ka vismaz saglabāju elastību, kapacitāti pamanīt, ja kļūšu "tāda" (vai kad esmu "tāda").
Vai varbūt es nesapratu, ko domāji? - Reply
- 6/19/19 01:20 am
-
Bezvārdis
Visvairāk jau žēl, ka nevis viņi nesaprot, ka citi viņiem palīdzēt nevar, bet tieši tas, ka ir, kāds, kas var palīdzēt, bet tas "kāds" ir viņi paši. Un tad gribas nodomāt "kā viņi uzdrīkstas mūs apgrūtināt ar saviem sūdiem, ja mēs neko nevaram izdarīt", bet tad nomierinos, saprotot, ka šie cilvēki vienkārši to neredz. Viņiem sāp un viņi meklē risinājumu. Tur, kur tā nav, bet meklē. Un caur to cenšos saglabāt pret viņiem cieņu, kāda pienākas ikvienam cilvēkam. Nekur nav teikts, ka mēs arī reizēm nemanipulējam ar citiem tāpat kā viņi - varbūt daudz izsmalcinātākā veidā, bet tomēr.
Es reizēm kļūstu racionāli reālistiska, gatavojos ļaunākajam un savlaicīgi sevi trenēju atcerēties, ka ne es to izraisīju, ne es to varēju labot. Vienalga, cik ļoti gribas. Vienalga, cik nelāgas lietas var notikt. Es nevaru spēlēt Dievu.
Turies. Un mātei, protams, arī novēlu mieru. - Reply
- 6/20/19 02:05 am
-
Man dažreiz liekas, ka tā ir viena no baisākajām pieaugšanas blaknēm - vienā brīdī Tu it kā kļūsti par savu vecāku vecāku. Jo tu esi gudrāks un stiprāks, un patiesībā tālāk ticis.
No otras puses, ir skaidrs, ka savus vecākus tu nepāraudzināsi, tas, diemžēl, nav iespējams. - Reply