- 6/19/19 01:20 am
-
Visvairāk jau žēl, ka nevis viņi nesaprot, ka citi viņiem palīdzēt nevar, bet tieši tas, ka ir, kāds, kas var palīdzēt, bet tas "kāds" ir viņi paši. Un tad gribas nodomāt "kā viņi uzdrīkstas mūs apgrūtināt ar saviem sūdiem, ja mēs neko nevaram izdarīt", bet tad nomierinos, saprotot, ka šie cilvēki vienkārši to neredz. Viņiem sāp un viņi meklē risinājumu. Tur, kur tā nav, bet meklē. Un caur to cenšos saglabāt pret viņiem cieņu, kāda pienākas ikvienam cilvēkam. Nekur nav teikts, ka mēs arī reizēm nemanipulējam ar citiem tāpat kā viņi - varbūt daudz izsmalcinātākā veidā, bet tomēr.
Es reizēm kļūstu racionāli reālistiska, gatavojos ļaunākajam un savlaicīgi sevi trenēju atcerēties, ka ne es to izraisīju, ne es to varēju labot. Vienalga, cik ļoti gribas. Vienalga, cik nelāgas lietas var notikt. Es nevaru spēlēt Dievu.
Turies. Un mātei, protams, arī novēlu mieru.