negaiss
Vakardienas negaiss bija lielisks!!! Pēdējo reizi tā saliju pirms hmm, gadiem 10? Kad no skolas nometnes Tērvetē devāmies uz Dobeles ceriņu dārzu. Tāpat kā toreiz arī vakar tas bija kaifs- es uz velo, vasaras kleitiņā, izmirkusi līdz matu galiņiem un braucu pa peļķēm siltām kā piens, ik pa laikam tik izberzēju acis, lai vispār saskatītu ceļu.. Lūk to es saucu par mazajiem dzīves priekiem! Un tajā brīdī nelabums nevienā acī, bet kādēļ gan lai tas būtu, ja viss ir pilnīgā čikiniekā?

Bet runājot par diagnozi, tā tagad ir skaidra- veģetatīvā nervu sistēma sagājusi uz īssavienojumu, jo visas analīzes man esot ideālas.. Smieklīgi, bet to jau es pati zināju kopš pavasara. Ja ziemā man likās, ka viss vnk ir pakaļā, tad kopš brauciena uz Budapeštu sapratu, ka viss ir tikai galvā. Bet pareizo veidu, kā ar to cīnīties joprojām atradusi neesmu. Ir daudz labāk kopš nestrādāju vairāk par 8h dienā, nepīpēju, nelietoju alko, katru dienu nobrauca ar velo kā minimums 20km un tikpat kā nelietoju kafiju, bet līdz galam labi nav un tas ir sasodīti kaitinoši! Man liekas, ka ir daudz vieglāk (ja vien slimība ir ārstējama), ja slims esi fiziski un lieto konkrētas zāles, lai tiktu no tās vaļā, nekā slimība it kā nav, bet ir Tavā galvā. Ķip kkas sāp, iedzer ripu un aiziet, bet te nekas nekaiš un vienlaikus ir tik sūdīgi, ka nezini, kur likties. Ārste teica, ka jātiek pašai galā ar savām bailēm, es jau cenšos un bik sanāk, bet vieglāk tomēr būtu iedzert kādu antidepresanta ripu un viss rožaināk sāktu rādīties. Bet nu labi, gan jau bez tā iztikšu un pamazām izķeperošo- vismaz ir zināms atkāpšanās ceļš..