Izklausās pilnīgi pēc manis- es arī no visa izvairījos, labi jutos tikai mājās un tikai tad, ja biju ar sevi vai vīru.. Dieva dēļ nekādu ciemiņu, tad trauksme uzreiz klāt! Tikai pēdējās 2-3ned. labprātīgi sāku doties kkur ārā (iepriekš tikai, ja nebija citas izvēles), kaut uznāk mirkļa panika, bet pamazām viss kļūst vājāks un ne tik saasināts. Vienīgais, ko no Tevis aprakstītā neesmu mainījusi ir vīrs, ar kuru paldies Dievam viss ir kārtībā, un miega režīms- kaut zinu, ka tas ir panākumu atslēga, bet joprojām nespēju aiziet laicīgi gulēt vnk nesanāk. Dažreiz vēlos kaut man būtu 2 guļamistabas, tad varētu nolīst un netikt iztraucēta, jo man ir ļoti caurs miegs un grūti aizmigt, ja esmu pamodināta..
Man ir problēmas ar sajūtu, ka ir nelabi un vemšu, lai gan tas nekad nenotiek. Tas nelabuma kamols ir kkur rīklē, nevaru no šīs sajūtas tikt vaļā. Kā jāiet ārā no mājas, tā viss jārīstās un jāiet uz wc entās reizes, arī sirds reizēm sāk dauzīties un liekas, ka elpa trūkst, bet tas mani tik ļoti no sliedēm neizsit kā tas nelabums. Un vēl man nepatīk cilvēku masas un sajūta, ka kkas jāgaida, ka nevaru brīvi tikt ārā svaigā gaisā un ja nav pieejams wc, tad man uzreiz vajag, lai gan zinu, ka tiko taču biju un neko nevajag.. Vienvārdsakot kuņģa-zarnu trakts aizgājis pa pieskari, tādēļ apmeklēju tikai sev zināmas vietas un vienmēr nenormāli čekoju, kur wc zīmītes ir- pilnīgs čau :D Neapskaužu tos, kuriem liekas, ka sirds stājas un ģībējus- tas man liekas daudz briesmīgāk par manu rīstīšanos, bet nu dzīves kvalitāte tāpat ir pamatīgi iedragāta.