domas, domiņas. dzīve, dzīvīte.
Vakar bija brīnišķīga diena ar draudzenēm.
Ēdām suši, kafijas krēmu ar ķīseli kā padomju laikos, spēlējām spēles un pļāpājām, pļāpājām, pļāpājām.

Sapratām, ka esam kā iemestas šajā dzīvē, un ja kādā brīdī mūs no šejienes izvilktu, tad nekas nemainītos, jo neviena no mums nav atradusi savu ceļu, ko iet. Ir vēl trakāk, mēs pat nenojaušam, kāds šis ceļš varētu būt. Mēs esam vienā laivā, bet bik atšķirīgās pozīcijās. Man pienākas godpilnā vidējā vieta, jo esmu precēta, bet bez bērniem, kas nozīmē, ka man ir jārēķinās tikai ar vīru un ja mums viss pilnīgi noriebtos, mēs pat varētu doties glābt bruņurupučus vai vnk ceļot pa lētām vietām, neierobežotu laiku. Pirmā pozīcija ir labākā, jo draudzene ir gan neprecēta, gan bez bērniem, kas nozīmē, ja viņai noriebsies ilgstošās attiecības (kuras patreiz piedzīvo 3+gadu krīzi, kurai šķiet iet cauri visi pāri, tikai daži izpeld, bet daži aizpeld katrs uz citu pusi), tad viņa var doties glābt bruņurupučus kaut rīt. Trešajai draudzenei ir viss trakāk- gan precēta, gan stāvoklī, kas nozīmē, ka tuvākos 20 vai pat vairāk gadus nekāds bruņurupuču glābējs no viņas viss nesanāks. Protams, viņa zināja uz ko iet, kad plānoja bērnu, bet vispār traki, ņjā..

Tā nu mēs turpinam dzīvot savas dzīvītes un cerēt, ka mūs ātrāk nekā vēlāk piemeklēs apskaidrība, kas ļaus ieraudzīt savu dzīves ceļu. Bet tikmēr mēs nolēmām, ka mūsu lielākā vēlme ir būt NAUDĪGĀM mājsaimniecēm :D