- Sapnis, Nelasiet, ir taču jau apnicis.
- 18.2.05 03:01
- Tas ir briesmīgi, un pēdējā laikā atkārtojas tik bieži.
1. fāze
Es sapņoju, ka esmu ballītē. Šoreiz pie Pogas. It kā. Tur ir visādi, jūs esat, un vēl citi. Daudz bērnu. Un tad man uznāk miegs. Es aizveru acis, un nevaru tās vairs atvērt. Tik miegs ir stiprs. Es pārvietojos pa telpu, es mēģinu kaut kur piedalīties, bet acis man visu laiku ir ciet. Es mēģinu kaut kā to noslēpt, lai gan es nezinu, kā var noslēpt, ka acis ir ciet, ka patiesībā tu guli, tikai izliecies nomodā, mēģinādams staigāt apkārt. Es uzgrūžos priekšmetiem un cilvēkiem. Cilvēki mani aiztiek. Ķeras pie kājām, velk aiz rokas, ierauj sev klēpī, mēģina dejot, skūpsta. Dažbrīd man izdodas acis tikai drusciņu pavērt, un tad es ieraugu, kurš tas ir. Es nemitīgi klūpu. Es smaidu ar aizvērtām acīm un visiem atvainojos. Visu laiku es izmisīgi pūlos tikt ārā no šī somnambuliskā stāvokļa. Man liekas, ballīte iet jau uz beigām, kad man tas izdodas. Man vēl arvienu nāk miegs, bet acis ir vaļā. Es ieraugu daudzus senus draugus, un man ir kauns, ka neesmu ar viņiem pat parunājusies. Es mēģinu ko teikt, bet vēl vienmēr esmu kā paralizēta, šoreiz ir vaļā manas acis, es redzu, bet nespēju parunāt. Atkal kāds ierauj mani klēpī, atkal es nevaru pretoties.
2. fāze
Tad pēkšņi es saprotu, ka tas ir tikai sapnis. Tagad, (es nezinu, vai acis man ciet vai vaļā, brīžiem vaļā jo es visu redzu, brīžiem ciet - jo es nemitīgi, nemitīgi mēģinu tās atvērt), - tagad, visu saprotot, es mēģinu pamosties pa īstam. Es saprotu, ka esmu gultā, ka blakus guļ P, es svaidos (tā man liekas), es mēģinu viņu purināt, es viņam kniebju, tā man liekas, es mēģinu izdvest kādu skaņu, es īdu, man liekas - es dzirdu, kā es īdu - tādā aizžņaugtā balsī, kā no pazemes. P nemostas. Jā, acis man pavisma noteikti ir ciet. Man kaut kā izdodas izraut viņu no gultas, mēs abi pārkrītam pāri malai. Es vēl arvien neesmu pamodusies, bet man ir briesmīgas bailes - ka es nepamodīšos. Vai vispār - no kaut kā. Galu galā man tomēr izdodas. Atvērt acis. Tas ir visgrūtākais - atvērt acis, jo apziņa it kā jau ir nomodā. Tagad es pamodinu arī P. Viņš uztraucas,- kas noticis, mīļā, kas tev kaiš. Mēs pieceļamies kājās. Es grīļojos, es gribu iet uz virtuvi. Es gribu, lai P nāk līdzi. Te pēkšņi es ieraugu, ka no gultas ir izkāpis vēl kāds. Tas ir mans bijušais vīrs. It kā. Taču tas nav viņš, tas ir mazs, blonds vīriņš ar gludu, sārtu seju, ģērbies garā trikotāžas pidžammā, krēmkrāsas, pieguļošā. Līdzīgs tam Air Baltic Flikam. Viņš stāv pavisam nekustīgi un smīnēdams skatās mums garām. -Tas nav viņš, - es saku P. -Tas nav viņš, - P atkārto. Un es jūtu, ka arī viņu pārņem bailes. Es nevaru pakustēties, P mani stumj ārā no istabas, mēs bēgam, mūsu bēgšana ir kā ar sapītām kājām, mēs nespējam tikt uz priekšu, mēs neskatāmies atpakaļ. Drausmīgas bailes. Vēl jo lielākas tāpēc, ka jūtu - bailes ir arī P.
3.fāze
Es saprotu, ka vēl arvien guļu un sapņoju. Ka vēl arvien esmu gultā. P guļ blakus. Atkārtojas mēģinājmi pamosties. Tā pati grozīšanās, grābstīšanās gar P, sišana ar dūri pa sienu, pa spilvenu, sev pa galvu (sitienus nejūt, es gribu nodarīt sev sāpes, lai pamostos, bet nevaru): tikai, dieva dēļ, atvērt acis.
Beidzot tas izdodas. Es esmu pamodusies pa īstam. P guļ.
4.fāze
Es esmu pamodusies pa īstam, taču sajūta ir tāda, ka acis tūdaļ atkal aizkritīs ciet, tāpēc es mēģinu ātri piecelties no gultas. Pamostas arī P. Kas noticis. Nekas, slikts sapnis, tūlīt pāries. Es eju uz virtuvi, es streipuļoju, man liekas, tūlīt, istabas vidū, es varu atkal aizmigt. Man šausmīgi bail aizmigt. Es zinu, ka man jāpasēž virtuvē, jāuzpīpē, jānoraksta tas viss, jāaizdzen miegs - kurš nav miegs, bet kaut kas pilnīgi neizprotams un šausmīgs. Kā nāve. Es tieku līdz virtuvei, es paņemu cigareti, es rakstu. Ienāk P, viņš ir uztraucies, aizsūtu viņu gulēt. Tūlīt būs labi.
Es patiešām esmu pamodusies, tam pierādījums ir šis ieraksts.
P.S. Un dienā, dienā man pēdējā laikā visu laiku nāk miegs. Šodien es plkst. trijos atlaidos tikai uz mirkli, ar visām drēbēm, šķiet, ar zābakiem kājās, es aizmigu, neko nesapņoju, bet nogulēju trīs stundas. Dažas reizes es pamodos, redzēju, cik ir pulkstens, bet es neko nevarēju izdarīt, nespēju piecelties, acis tūdaļ aizkrita, es gulēju tālāk. - 26 rakstapiebildīšu
- 18.2.05 03:42
-
vannā biji? :)
- piebilst
- 18.2.05 03:44
-
Vanna, silts piens, ja, pastaigas svaigā gaisā pirms gulētiešanas? Nē, es vakarā ēdu suši, un tagad, tikko, aiz šausmām apēdu trīs treknos "salas" pīrādzīnu. Starp citu, tu arī tur biji. Ballītē.
- piebilst
- 18.2.05 03:46
-
pīrādziņus, es gribēju teikt
- piebilst
- arlabunakti
- 18.2.05 03:52
-
galvenais, lai P ir silts!
- piebilst
- 18.2.05 03:52
-
Es te iešu gulēt un pirms tam paburšos kautko, lai Tev nāk miegs. Nodziedāšu šūpļadziesmu.
- piebilst
- 18.2.05 03:53
-
OK. Es arī eju. Lai gan vēl ir bailes. Ka tas var atkārtoties.
- piebilst
- 18.2.05 08:25
-
2. fāzes sākums ir mans mīļākais. nenotiek bieži, bet, kad notiek tad, ar vērienu
- piebilst
- 18.2.05 09:24
-
iedomājies, ja šī būtu piektā fāze, visa dzīve būtu piektā fāze. Noburtā karaļvalsts. Visi ceļo pa fāzēm, bet pamosties pavisam nevar. Un tagad vēl trakāk, ceļo pa citu cilvēku sapņiem, pamožās citu cilvēku sapnī.
- piebilst
- 18.2.05 10:37
-
1.un 2. fāze mani arī bieži apciemo, tikai man nav tādas bailes. Man ir neērti, nu kauns tā kā, ka es šitāda - aizmigusi.
Kaut kad sen, sen man kāds stāstīja, ka pret sliktiem sapņiem jāliejot šķēres zem spilvena. Kaut kad es arī tiku likusi un pat līdzēja. - piebilst
- 18.2.05 11:01
-
Mark Repus
(2) kā lost highway. brrr. nav sanācis nejauši redzēt nesen?
- piebilst
- 18.2.05 11:37
-
Nē, lh es vispār neesmu redzējusi, man tā īsti patika tikai MD. Bet šie sērijveida viltus pamošanās sapņi mani moca diezgan regulāri, īstenībā - pat ja tajos nenotiek nekas īpaši drausmīgs, kā dažkārt citos murgos, tie, vienalga, ir ļaunāki par visiem.
- piebilst
- 18.2.05 12:08
-
Mark Repus
kāds bija izcēlis pozitīvo viņos
- piebilst
- 18.2.05 12:30
-
Nevaru saksatīt neko pozitīvu, nē. Jo tas, kas notiek, ir tālu no iespējas kontrolēt, tieši nevarības apziņa ir visbriesmīgākā, un tā nebeidzamā iešana caur daudziem "realitātes", bet patiesībā - sapņošanas slāņiem, nezinot, kad tas beigsies un vai vispār beigsies. Reiz, pa īstam pamostoties, man pat bija tāda acumirklīga pārliecība, ka tieši tāda patiesībā ir (būs) nāve. Nevis neitrāla neziņa, nekas, bet nemitīga ceļošana, tikai bez pamošanās.
- piebilst
- 18.2.05 15:10
-
eu, nu beidz. ir taču visas iespējas no tā izvairīties!
- piebilst
- 18.2.05 15:58
-
Nav nekādu iespēju. Nav.
- piebilst
- 18.2.05 16:37
-
man tevi samočīt?:)
- piebilst
- 18.2.05 16:40
-
Kas tas ir - samočīt? Man Jūsu žargons nav saprotams:)
- piebilst
- 18.2.05 11:51
-
Vispār tas pierādījums nomodā būšanai ar ierakstu cibā mani nepārliecināja. Drīzāk tas vedināja mani uz nelāgām aizdomām, ka es arī guļu un sapņoju, ka lasu.
- piebilst
- 18.2.05 13:00
-
Mirstamgrāmatas skaidrojumā satapos ar versiju par bardo stāvokļa aprakstu īzmantojot sapņa analoģiju. Cēloņsakarību likumam atbilst perfekti - ar kādu emociju mirsi + randomā iz empīriskās pieredzes pagrābti tēli, sajūtas un vainas apziņa un galvenais - nespēja izmainīt sižetiņu. Lūk arī solītā paradīze vai elle..
- piebilst
- 18.2.05 15:58
-
Paldies....
- piebilst
- 18.2.05 19:45
-
Rakstīc arīdzan, ka nekad naf par vēlu iesēsties pareizajās kamanās;)
- piebilst
- 18.2.05 21:35
-
Tu man pateiksi, kuras ir pareizās?
- piebilst
- 18.2.05 21:52
-
Katram savas.., varu tik iedot grāmatiņu par vilcējmehānismu
- piebilst
- 18.2.05 21:56
-
angliski grūti lasu par tādām lietām:(
- piebilst
- 18.2.05 22:00
-
Mhmm, ir arī krieviski, bet tad jāizrediģē pirms dot, citādi vietām iezagusies kaitinoša interpretācija.. tā var sabojāt VISU ;)
- piebilst
- 18.2.05 23:13
-
Eu, nu tad iedod:)
- piebilst