20 most recent
Piektdiena, 25. Nov 2016, 18:58
novēroju, ka cilvēki, lai atvairītu domas par patiesību, vīnu, naudu un gaļu ir sākuši dēvēt par vīniņu, naudiņu un gaļiņu
Sestdiena, 12. Nov 2016, 13:26
Rīgas centrs mani iztukšo. pāris stundu laikā. sajūta, it kā kāds būtu mugurā iedūris cauruli, pa kuru tintirinn aiztek enerģija. bet mikrorajonos ir ok
Otrdiena, 1. Nov 2016, 10:29
es zinu, ka daudz stiliīgāk būtu būt mīlestības caurstrāvotai, apzinātai un visu pieņemošai, bet tomēr jauka diena būtu tā, kurā es nedzirdētu Renāra Kaupera blējošo āža vokālu.
Sestdiena, 22. Okt 2016, 15:26
nespēju izturēt lēni dziestošus procesus. es būtu tas, kurš pats to zirgu nošauj un pēc tam kliedz
Pirmdiena, 10. Okt 2016, 23:45
humpalošanās manī izraisa bezgalīgas skumjas. tāda nabadzīgā cilvēka mazā uzvara. un tas, ka daļa manu draudzeņu ar sen jau normāliem ienākumiem vēl joprojām to dara, jo taciņa ir iemīta un tā rakņāšanās tajā smārdā ar Lielo trofeju iznākumā un dienas prieciņu galā man vispār viegli rauj širmi.
Pirmdiena, 10. Okt 2016, 18:17
franču valoda man atgādina satrauktu nervozu putnu, piemēram vīrišķīgu vistu ar nervozām galvas kustībām. bet ir ļoti skaisti, kā izvietojas žokļi, un vaigu kauli, kad viņi runā. tas tā, droši vien nav svarīgi, bet katreiz kuļās pa galvu, kad skatos vai klausos.
Ceturtdiena, 9. Jun 2016, 11:46
Uzacu laiks
dziļi apakšā man reāli krīt uz nerviem visi šitie trendi
Trešdiena, 11. Maijs 2016, 16:08
Es kādreiz domāju par to, kā būtu, ja cilvēkiem būtu astes. Un tad protams nonācu pie tā, ka tur nekā forša nebūtu, jo tie ir tādas nekontrolējamas, nodevīgas standziņas, kas nevar savaldīties apkārtējiem neizstāstīt, kā jūties. Nu un lūk, pēdējo gadu notikumu fonā man ir sācis raustīties viens plakstiņš. Un viņš raustās diezgan nemanāmi citiem, bet ļoti manāmi man, un viņš raustās, katreiz, kad mani kaut kas satrauc. Interesanti ir tas, ka es uzzinu, kas mani patiesībā satrauc. Piemēram, gaidu kādu cilvēku un viņš ierodas. Momentā sāk raustīties. Un cik ātri mans satraukums pāriet. un ka paskatīšanās pa logu, mani vienmēr nomierina.
Sestdiena, 5. Mar 2016, 02:06
ir tādi ņurcamie cilvēki. kad ieraugi, gribas ņurcīt. un viņi ņurcās tik labi. un ir tādi ar kuriem dejot ar acīm. labāk muti nevērt vaļā. jo tas, kas iznāk, ir tik neautentisks, bieži griezīgs, vistains. un tad ir tie, kas ir tik tālu, bet var sajust ar skaustu, kur viņš telpā atrodas. un tad ir visi ļļļi. rokas, kājas kustās, bioloģiska masa. un visu šo masu, ar spalviņām apaugušām ausīm un ādamāboliem un adīttiem džemperiem vienlaicīgi gribas mīlet un izvemt.
Trešdiena, 27. Jan 2016, 11:41
pieaugušie, kas šļupst, mani dara traku. dūres savelkas un elpa aizsitas. kaut kāds pelēkais mētelis tumšā, tumšā pagrabā.
Pirmdiena, 23. Nov 2015, 21:36
un man ļoti trūkst tas mirdzums, kas apstaro visu, kad zini, ka Tev ir kāds īsts draugs.
Pirmdiena, 23. Nov 2015, 21:15
Neesmu satikusi savas vecmammas. Bet vienmēr esmu ilgojusies pēc nezināmās sievietes, kas nedabiski iztrūkst. Tad es viņu vizuāli konstruēju savās iedomās. Viņa izskatās šādi:
Sestdiena, 10. Okt 2015, 20:13
visnežēlīgākais strupceļš ir fiziskas sāpes. Kas padara vecumdienas nožēlojamas, nāvi baisu. kas piešķirtas, lai būtu bioloģiskās masas pašsaglabāšanās un ķermeņa instinktīva vēlme sevi aizsargāt. šitas ir reāli negodīgi. Pēc dažām sarunām par vispasaules vežiem, kas paši neapzinās, ka ir vēži, bet instinktīvi aug un dzīvo un priecājas. Varbūt arī es esmu veža šūna lielajā bildē. Normāls process, kas kaut ko attīsta, turpina, noārda. Viss būtu fine, ja nesāpētu.
īsāk sakot esmu atpakaļ eksistenciālismā.
īsāk sakot esmu atpakaļ eksistenciālismā.
Piektdiena, 13. Feb 2015, 12:10
man šķiet, cilvēki dusmīgi un ierūguši kļūst, ja viņiem nedod laika skumt
Otrdiena, 6. Maijs 2014, 23:52
Ļaunums atnāk pie tiem, kas ir ievainoti. Bet ir brīdis, kad tu uzaicini sevī tumsu.