pelican

kad kopdzīvē ar vīrieti piedzimst bērns, par sevi var uzzināt visādas interesantas lietas, piemēram, ka tu ne vienmēr esi pēc maijpuķītēm smaržojošs elfu bērns, bet mēdz arī pārtapt par recekļveida briesmoni ar žilešu zobiem un luminiscējošu skābi uz mēles

Vakar skatījos filmu par to, cik labprātīgi cilvēki notic baumām, kas vēsta kaut ko negatīvu. Un nekur tālu, jau neesmu arī es, kas bērnībā ticēja, ka tur kur izbirst sāls, rodas vampīrs un pat pirms gada vēl vienubrīd apsvēru, ko iesākt ar to pasaules galu.

līdz ko tu kaut ko nosauc vārdos, tas zūd

kā tā var būt, ka cilvēki vēljoprojām nēsā un pērk posmaino resno kāpuru jakas?

šodien staigājot pa kapiem, domāju par visiem tiem dzīvnieciņiem, susuriem, kurmjiem, pelēm un ežiem zem manām kājām, zem gaiži zilās ēnas, zem ledus kārtas un stāvu zemāk sasalušās zemes tumsā saknēs saritinājušos līkumiņos.
un talāk es domāju par to, ka katru rudeni izvācot parpalas no savas dāčas un aizverot aiz sevis smaržīgās koka durvis klusi saku - esiet sveicināti zvēri. jo mums ar mammu šķiet, ka namiņš pa pusei pieder mums - pa pusei meža zvēriem. kad izvācamies mēs - tad kārta ir ievākties viņiem. pirmās ir visādas caunes un nūtrijas, tad lapsa, zaķis, vilciņš un lācis. Tā viņi klusēdami apsēžas pie galda riņķī un sēž. Varbūt kāds ir atvilcis arī kāpostu galvu, uz galda uzlicis. ap ziemassvētkiem es vienmēr iedomājos par viņiem, kā viņi tur tumsā verandā sēž.

es jūtos atvieglota, ka cilvēki šodien izskatās tik atviegloti

ir viena lieta, ko es tomēr nožēloju. tas, ka es savā dzīvē esmu lietojusi pārāk daudz alkohola. daudz par daudz. vietā un nevietā. un dažreiz tādos kvantumos sevi pilnīgi diskreditējot un pazemojot. pataisot par pilnīgu lohu.

es ļoti cienu kokus. Koki, jūs esiet superīgi!

teļš ir govij bērniņš

Dievlūdzēja ir plēsīga. Viņa pārojoties nokož dievlūdzējam galvu un tad apēd.

vispār nepārtraukti sevi ķidāt ir diezgan bezgaumīgi

tas ir tā kā sievietes, kas vislaik ņemas ap saviem mākslīgajiem nagiem, runā ar otru cilvēku bet vislaik vēro, vai tik nav nolupis kāds gabaliņš lakas, un katrā brīvā brīdī, kad kāds neskatās, izstiepj sev roku priekšā.

viens no maniem lielākajiem grēkiem ir augstprātība. es uzreiz pamanu citos cilvēkos augstprātību un pārākuma izjūtu, tas nozīmē manī pašā tas čum. un es esmu noķērusi savās domās to glumo čūskulēnu aiz astes. lūk, tas ir sācies tad, kad bērnus sāk sūtīt skolā, un viņiem kaut kas sanāk labāk nekā citiem un tad viņus ņem un aizsūta uz OLIMPIĀDI. un pēc atzinības raksta un 1. vietas saviļņojuma, kas krūšu kurvi ceļ līdz pat zodam, pēc tīra bērna prieka, uzreiz pēc tam, vēderā izlīst tāda silta, lipīga un indīga viela. un tad sākas salīdzināšanas šausmas visa mūža garumā.

ārprāts, ārprāts, ārprāts, kaut kādas bailes stindzina ķerties klāt jebkam, kas nav saistīts ar praktisko dzīvi vai baudīšanu. tā kā slinkums, tā kā bail saplēst kaut ko. burkas krājas plauktos un stikla krāsa izžūst blakus, fotogrāfijas sapelē mapītēs, nerunājot nemaz par filmiņām, tīrām neizbildētām filmiņām - 6 !! kad tad tā ir bijis? kartons nopirkts noputējis un tā tālāk. vai tad ziemai nevajadzēja būt tai, kurā ziemeļnieks radoši rosās aiz aizputējuša loga pie svecītes? un sen jau zināms, ka pārvarēt to var tikai vienkārši sākot darīt. šausmas! labi sākšu ar to, ka ielikšu te mazu bildīti.

nekādas sēnes vai LSD nelīdzinās dzemdībām. tās ir tripīgākais trips universā.

un izvairīgais Vairis, protams.

es jau kādu laiciņu domāju, kāpēc manā paziņu lokā nav cilvēku ar patiesi interesantām profesijām. piemēram, tu aizej uz ballīti un jautā kādam ar glāzīti rokā: "un kas tu esi?" un viņš atbild: "anesteziologs"

pat viskrāšņakos un sakoptākos cilvēkus atbruņo tā mazā vietiņa aizmugurē, kurā pašķiras mati un atklājas āda