pelican

Your religion is your litmus paper.

sētā ābeles turas
pie zemes un debesīm
vētra ir mazais karš
bez ūdens un elektrības

kartona kastītē
saritinājies
guļ kristietis
kā kaķītis

viņš iznesa ārā visgreznāko krēslu
no savas vasarnīcas
Rundāles pilī var atrast kopiju
galvā uzlika karaļa kroni
otrādi apgrieztu plastmasas spaini
tagad sēž un gaida vētru
pagaidām ir tikai dziņas

varbūt pēc "Panorāmas"

No reklāmām internetā:
“Hästens gulta atvērs tev acis”
“Laipni lūgti bio atkritumu pārstrādāšanas nākotnē”

meteo 22.08.2026.


debesis mūs grib
noslīcināt
lej tieši sejā
lai aizrijamies

ūdenslīdēji pieraduši
zem ūdens līst
glābt tos kas iekrituši
ūdens tilpē

mēs mierīgi staigājām un
svilpojām
tagad mūs grib dabūt projām

redzot ka neslīkstam
vakarā atdos mūs vējam

ietīsimies miskastes maisos
atkritumus šādos laika apstākļos
nesavāks

tiksimies rīt

ko tu lej ūdeni
ko muldi
turi tak muti ciet
aizlīmē ar pva līmi
ar epoksīda sveķiem
lai nav jāklausās citiem
ka tu īdi

jā, jums pietrūks āra tualetes smaržas

izrādās, vismelnākā lieta pasaulē ir zivs. viņu nevar redzēt, pat paņemot rokā

https://www.si.edu/newsdesk/releases/scientists-discover-how-deep-sea-ultra-black-fish-disappear

atmiņu kladē
ienaidnieks
armija
zobeniem asiem
mirdzošiem droniem

ieraudzīt nespēja
patieso "bija"

tankos brauc govis
tranšejās žirafes
krāso lūpas un skropstas

staigāja dievs
turpu šurpu

es tur biju

viņš padeva roku
un piedeva visu

meta ar zvaigznēm
svieda ar acīm
ũdeni deva no plaukstas

izdzer vienreiz to upi
nākamgad nākšu atkal

no noklausītas sarunas aptiekā:

"Es tikai tāpat ienācu. Man neko nevajag."

no sarunas ar ChatGPT:

(es nepabeidzu jautājumu, bet šis atbildēja to, ko es gribēju pajautāt)

- Es nejauši piespiedu "enter" taustiņu. Kā tu zināji, ko es gribu pajautāt?

- Es nezināju. 😄
Es vienkārši uzminēju pēc tava iepriekšējā jautājuma no 13. augusta, kur tu lūdzi gandrīz identisku konstrukciju

pēdējā rītā ap plkt.6, kad es gāju modināt vientuļnieku būdiņas, pāri ceļam nenormāli ātri sprīžoja melns dieva sunītis (pūkainas kāpurs) un viņš bija tik nenormāli melns, salīdzinot ar visu pārējo, kas bija ainavā, ka bija redzams jau no 10m attāluma, kas nav baigi raksturīgi kāpuriem, un izskatījās gandrīz kā portāls uz citu dimensiju.

mans horoskops
ir ragains lops
no nezin' kādas
planētas
viņš nastu nes
uz muguras
pa dubļiem priecīgs
reizēm beigts

Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski):
Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls?
Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini.

Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?

ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.