pelican

šodien staigājot pa kapiem, domāju par visiem tiem dzīvnieciņiem, susuriem, kurmjiem, pelēm un ežiem zem manām kājām, zem gaiži zilās ēnas, zem ledus kārtas un stāvu zemāk sasalušās zemes tumsā saknēs saritinājušos līkumiņos.
un talāk es domāju par to, ka katru rudeni izvācot parpalas no savas dāčas un aizverot aiz sevis smaržīgās koka durvis klusi saku - esiet sveicināti zvēri. jo mums ar mammu šķiet, ka namiņš pa pusei pieder mums - pa pusei meža zvēriem. kad izvācamies mēs - tad kārta ir ievākties viņiem. pirmās ir visādas caunes un nūtrijas, tad lapsa, zaķis, vilciņš un lācis. Tā viņi klusēdami apsēžas pie galda riņķī un sēž. Varbūt kāds ir atvilcis arī kāpostu galvu, uz galda uzlicis. ap ziemassvētkiem es vienmēr iedomājos par viņiem, kā viņi tur tumsā verandā sēž.