- ciniskais humānists Velbeks
- 28.4.03 13:47
- Izlasīju Mišela Velbeka grāmatu“Elementārdaļiņas”.
Sen neesmu bijusi tik iespaidota, lasījusi kaut ko tik blīvu, saturīgu un vienlaikus tik talantīgi uzrakstītu, poētisku, jūtīgu, humānu.
Romāna darbība norisinās divos līmeņos – socioloģiski antropoloģiskā, zinātniski filosofioskā, un – reālā, ikdienišķā.
Jā, kā jau miikstmiesis, atzīmēja, tas ir nesaudzīgs, baiss, cinisks, šausminošs mūsdienu sabiedrības un katra cilvēka dzīves jēgas meklējumu strupceļa raksturojums, brīžiem naturāls un nežēlīgs līdz riebumam, bet galvenais grāmatas autora milzīgā talanta un spēka, ģenialitātes un cilvēcības apliecinājums ir spēja, skaidri saskatot un tēlojot cilvēka (cilvēces) nožēlojamo esību, caur izsmieklu un cinismu paust milzīgu līdzjūtību un mīlestību pret jebkuru no šiem mazajiem cilvēkiem, - tiem, ko suic tik nicinoši un augstprātīgi nosauc par kotlešcilvēkiem. Pret apjukušajiem, nelaimīgajiem, skaidrību un vērtības zaudējušiem, apmaldījušamies. Velbeks nenostāda sevi ārpus vai pāri viņiem. Velbeks ir viens no viņiem, - varbūt redzīgāks, varbūt jūtīgāks, noteikti talantīgāks, un tāpēc – vēl nelaimīgāks. To jūt katrā grāmatas lappusē.
Reti gadās, ka šādas dabaszinātniski- filosofiska rakstura grāmatas ir tik dziļi cilvēciskas un būtībā runā par mīlestību.
Gribētos, lai šo grāmatu izlasa viens otrs mūsu cibas pārcilvēks, kurš nespēj neko vairāk kā destruktīvi apņirgt.
“Pasaules nākotne ir sievišķīga”, – paziņo Velbeks.
Un viņš rāda, kā labākais cilvēkā atraisās tieši caur sievieti un viņas mīlestību – gan Bruno gan Mišela gadījumā. Caur sievieti, kuras miesu viņš apraksta brīžam tik naturāli fizioloģiskā pretīgumā, tai pat laikā ļaujot izjust sāpīgo pretrunu starp mūžīgi mīlas alkstošo dvēseli un sabrūkošo ķermeni, starp mīlestību un nāvi.
Es domāju – šo grāmatas šķautni nepamanīs daudzi no lasošajiem vīriešiem (varbūt savas jaunības, varbūt vīrišķības dēļ), kuri kaifos par spožajām prāta konstrukcijām, sabiedriski-sociālo, vēsturiski filosofisko aspektu, neievērojot tik bezgala maigās sievišķās līdzjūtības klātesamību grāmatā, tās galveno tēmu: garīgā cilvēka cīņu ar fizisko cilvēku. Cīņu, kuras iznākums vienmēr bijis iepriekšnolemts, un kuru ikviens no mums tomēr uzsāk no jauna.
Grāmatas noslēgumā viens no galvenajiem varoņiem, Mišels, ir atpestījis cilvēku. Ir radīta jauna, nevainojama, nemirstīga rase, kas neapzīst ciešanu. Bet vai tā pazīst īstu, cilvēcisku laimi (“... jo laime neizbēgami saistās ar juceklīgām, regresīvām emocijām, kuras nav savietojamas ar praktisku un prātīgu dzīves stilu”), vai arī tikai (jāpasmaida) tādu “paradīzes svētlaimi”, ko tikai rets no mums, kurš kaut reizi piedzīvojis šīs juceklīgās, regresīvās, sāpjpilnās emocijas, izvēlētos par savu eksistences veidu uz mūžību?
Nespēju atturēties, necitējusi pēdējo rindkopu, kurā sakopojas viss autora humānisms:
“Sarāvuši radniecības saites, kas mūs saistīja ar cilvēkiem, mēs dzīvojam. Cilvēki uzskata, ka mēs dzīvojam laimīgu dzīvi. Tieši tā – mēs izdarījām to, ko viņi nespēja, mēs spējām nokratīt no sevis patmīlas, nežēlības un dusmu važas – un mūsu dzīve ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Mūsu sabiedrībā turpina pastāvēt zinātne un māksla, taču atbrīvojušies no cilvēkiem tik raksturīgajām smieklīgajām pašapliecināšanās ambīcijām, mēs vairs nedzenamies pēc ideālas Patiesības vai Skaistuma. Vecās rases cilvēkiem mūsu pasaule liktos kā paradīze. Reizēm, tiesa, tā puspajokam, mēs saukājam sevi par “dieviem”, ak, šis vārds, kas tik bieži nodarbināja viņu sapņus.
Vēsture eksistē, tā ir acīmredzama un visur esoša, un tās likumi ir nepielūdzami. Taču, paceļoties pāri šim strikti vēsturiskajam diskursam, mēs gribētu atgādināt, ka šīs grāmatas galvenais uzdevums ir atgādināt, ka šīs grāmatas galvenais uzdevums ir sveicināt šo nelaimīgo un drosmīgo sugu, kas mūs ir radījusi. Šo zemisko un ciešanu sagrauzto sugu, kuru tikai ar grūtībām varēja atšķirt no pērtiķiem, bet kura tiecās uz tik daudziem cēliem mērķiem. Šo izmocīto, pretrunīgo, savpatīgo un ķildīgo cilvēku sugu, kuras patmīlai nebija robežu un kura reizēm spēja pastrādāt neiedomājami nežēlīgus noziegumus, tomēr nekad nezaudēja ticību labajam un mīlestībai. ... Šobrīd, kad tās pēdējie pārstāvji atstāj šo pasauli, mēs uzskatām, ka ir pienācis laiks izrādīt cilvēcei pēdējo cieņas apliecinājumu, kas, protams, tā pat iejuks laika smiltīs un nogrims aizmirstībā, tomēr šāda pateicība tik un tā vismaz vienu reizi ir jāizsaka. Šī grāmata ir veltīta cilvēkam.”
(izcēlums mans)
Autora sirds asiņo no līdzjūtības pret cilvēci, un es nemaz nekaunos lietot tik banālu salīdzinājumu, jo tie, kas lasīs šo grāmatu uzmanīgi un jūtīgi, sapratīs, ka arī viņš nekaunētos.
Ja būs laiks, sametīšu vēl citātus. - 32 rakstapiebildīšu
- 28.4.03 13:57
-
proud to be peevish
Buus jaapalasa, tnx par speeciigo aprakstu..
- piebilst
- 28.4.03 14:13
-
Pats sākums mazliet tā kā garlaiko, tā kā kaitina. Nenobīsties un lasi tālāk. Nenožēlosi. Man uzreiz gribas lasīt otrreiz, jo parasti notiek tā ar labām grāmatām - nespēju lēni baudīt, apstājoties un pārdomājot, apriju. Un tad ir žēl, ka palaists garām daudz nianšu...
- piebilst
- hmm
- 28.4.03 14:16
-
tu mani patiesham parsteidzi,jo biju dzirdejusi tikai shausmonishos - nu ka kaut ko tadu var pardot, atbaidoshas- man jau pie 30 lpp bij skaidrs,un beigas parshirstot es sapratu,ka tas ir s**d - shada veida atsauksmes un tapec neuzdroshinajos par nekam nederigu gramatu izmest tik ljoti derigo naudinju.
tu mani izraisiji lielas shaubas. - piebilst
- Re: hmm
- 28.4.03 14:22
-
nu ne tikai skuka ne tikai.. ir ari tada lieta,ka varbut vienkarshi neskatas uz tadam gramatam.ka pietiek tikai ar detektiviem vai lubenem:)
- piebilst
- Re: hmm
- 28.4.03 15:00
-
Ak, jā, un es pilnīgi aizmirsu piebilst, ka grāmata ir 'pilna ar gluži vai pornogrāfiskiem seksa aprakstiem Es saku "gluži vai" tādēļ, ka pornogrāfiju tomēr raksturo mērķis uzbudināt, bet šie apraksti drīzāk ir tādi kā medicīniski. Un tie nav arī pašmērķīgi. Vienkārši runa ir par seksualitātes dabu un seksualitātes ietekmi uz cilvēku mūslaiku sabiedrībā.
Un tas, ka es aizmirsu to pieminēt kaut kādā brīdinošā vai attaisnojošā aspektā, laikam nozīmē, ka šī grāmatas līnija ir līdzvērtīga citām, tik pat būtiska, vajadzīga un nopietna. Ne brīdi nelikās, ka autors būtu pārkāpis kaut kādas robežas. Jo robežas jau nenovelk vārdi, ko lietojam, vai darbības, ko aprakstām, bet mērķis, kādēļ to darām. - piebilst
- 28.4.03 14:16
-
Bezvārdis
Šī grāmata bija paslīdējusi man garām. Paldies, noteikti izlasīšu. :))
- piebilst
- 28.4.03 14:54
-
"Paspēt nevar.. ārā līst.. dibens slapjš un divritenis nojumītē midžina sarkanu unguntiņu.. "
{ Tajā tieksmē pie/pēc sievietēm taču kautkas slēpjas? :-) }
Paldies. Ver iekavas, kuras gribi, šodien kliegt negribās. - piebilst
- 28.4.03 18:35
-
Ko?:) Kas?:)
- piebilst
- 28.4.03 18:49
-
Nu Tu takš zini, ka esmu vienkāršs puisis no laukiem. Tā drusciņ nojaušu, ko Tu saki. Nu pavisam drusciņ. Un mans dominant male ego saka, ka tas, ka vīrieši tiecās pēc sievietēm .. ir tā pati tiekšanās pēc pilnības .. Ka nemaz neesam tik slikti.
Tikai saku es to pa savam. - piebilst
- 28.4.03 19:04
-
Ha. A pa manam Tavs dominant male ego no laukiem drusku koķetē ar savu neizglītotību un orģinalitāti.
Un kur es teicu, ka jūs esat slikti? Ļoti pat labi. Reizēm. - piebilst
- 28.4.03 19:09
-
Gaļa paliek gaļa.
Vai šo grāmatu var iegādāties grāmatnīcās? Izglītotība man patiesi ir haosaina. Nožēloju 90% no 10 vidusskolas gadiem, ko pavadīju stundās .. - piebilst
- 28.4.03 19:33
-
Jā, var. Viņa ir spilgti zaļa:)
- piebilst
- 28.4.03 15:03
-
Ai. Nemetīšu citātus. Sapratu, ka tas ir bezjēdzīgi. Tad būtu jāpārraksta visa grāmata.
- piebilst
- 28.4.03 16:18
-
es vannaa lasu velbeka dazhaadu rakstu galu kraajumu " pasaule kaa universaalveikals" un smejos. pirmaa eseja vien ko veerta - zhaks preveers ir idiots. un citats: "laba izgliitiiba nepaliidz uzrakstiit labu dzeju, tachu traucee uzrakstiit sliktu".
- piebilst
- 28.4.03 18:31
-
Lieliski! Tātad labai izglītībai tomēr ir kaut jel kāda pozitīva nozīme:)
Jā, un humors ir vēl viena šķautne, ko nepieminēju savā postā par velbeku. Bet nevar jau visu.
Un kas tas par galu krājumu, kādā valodā? - piebilst
- 28.4.03 20:31
-
Vai i Rīgā?
- piebilst
- houellebecq
- 28.4.03 20:36
-
rīgā ne tas vien ir:)
ir arī plateforme - cits velbeka romāns - piebilst
- Re: houellebecq
- 28.4.03 21:25
-
Polārisā? Kas , Tu nevari uzreiz kā cilvēks atbildēt - aizej tur un tur, nopērc to un to?!
- piebilst
- 28.4.03 18:33
-
Un jaa, viņš savās elementārdaļiņās jau arī bez žēlastības un diezgan pārliecinoši grauj iesīkstejušus priekšstatus un vērtību sistēmas, - piem, attieksmē pret hipiju kustību un tml.
- piebilst
- 29.4.03 00:27
-
he, paskatījos, tomēr neprecīzi nocitēju - tomēr nevis izglītība, bet intelekts
- piebilst
- 29.4.03 10:59
-
Arī nav slikti, bet Tavs variants tomēr man patika labāk.
- piebilst
- 29.4.03 16:08
-
ķēmi nāk ārā no krūzītes
vo vo! tieši to man vajadzēja zināt. bet tas intelekts rada arī nevajadzīgu devu saspringuma radošajā domā. tu radi un vienlaicīgi uztraucies: vai nav triviāli...vai nav klišejiski...a mudaks neko nedomā, nospļaujas un raxta :)
- piebilst
- 28.4.03 19:54
-
nebūtība
nju, nnju, Tu gan proti izteikties :)
Pamaniiju gan to, ka "labaakais cilveekaa atraisaas tieshi caur sievieti un vinjas miilestiibu", taapat kaa "sievishkjaas liidzjuutiibas klaatesamiibu graamataa". Tachu es pamaniiju arii sabrukumu cilveeka dveesele, kaa sekas shim maigajam sievishkjiibas pieskaarienam, gan ar Bruno, gan Mishelu. sheit var runaat par miilestiibu kaa par destruktiivu speeku, kursh veicina cilveeka un arii civilizaaacijas sabrukumu un izniiciibu. miilestiiba, maigums, sievishkjaa liidzjuutiiba kaa izniiciibu nesoshaa pirmsaakums.
"Pasaules naakotne ir sievishkjiiga", bet pirms ir jaaizniicina jau pastaavoshais, jaaizraisa civilizaacijas noriets. darbaa notiek pasaulju nomainja (teelaini izsakoties)- viirishkjo nomaina sievishkjais. izmirstoshaa civilizaacija ir viiriesha pasaules bojaaeja, viirishkjiibas piekaapshanaas un kapitulaacija sievishkjiibas priekshaa. viirishkjais izraisa virishkjaa izniiciibu peec saskares ar sievishkjo. pilniiga pashizniicinaashanaas. - piebilst
- 28.4.03 20:05
-
Hmmm, Tu laikam neproti:)
Man gan nelikās, ka sabrukums cilvēka dvēselē ir maigā sievišķības pieskāriena sekas. Un ka Velbeks mīlestību rāda kā destruktīvu spēku. Kā destruktīvu spēku viņš rāda pliku, nepiepilditu seksualitāti. Kaut kur viņš tur rakstīja amēram tā, ka bauda ir laime, piepildījums, iekāre - destrukcija, un mūsdienu pasaules galvenā iedeoloģija ir iekāre. Iekāre dara nelaimīgu. Iekāre, bet ne mīlestība. Sabrukums iestājās zaudējot to, ko - protams - nevar paturēt. Mišels pēc ilgu gadu atšķirtības satika Anabellu. Mišels, autoraprāt, neprata mīlēt, tikai līdzijust. Bet viņš, atrodot Anabellu, saprata kaut ko par mīlestību, kas palīdzēja viņam nonākt pie sava atklājuma, kurš noveda pie jaunās civilizācijas. Arī Bruno sapbruka ne jau Kristiānu atrodot, bet zaudējot. Cik dažādi šie vīrieši, tik dažādas viņu sievietes un tas piepildījums , ko viņi šajās sievietēs meklēja un atrada. Bet tas bija... rāms.
Redzi, tas patiesībā ir ļoti interesanti, ak var tik dažādi izlasīt šo grāmatu:) - piebilst
- 28.4.03 20:13
-
nebūtība
laikam tas izklausiisies banaali, bet - cik cilveeku, tik viedoklju, jo galu galaa mees katrs esam ar savu dziives pieredzi un pasaules skatiijumu.
ceelonju seku likumsakariiba. ja ko atrod, tad ir ko zaudeet, ja ir ko zaudeet, to arii zaudee. sabrukumu izraisa zaudeejums, zaudeejumu izraisa atradums. tie visi ir vienas kjeediites posmi... - piebilst
- 28.4.03 20:17
-
Nemeklē, un tu atradīsi:)
- piebilst
- 28.4.03 20:15
-
Diezgan neskaidri izteicos, jo steidzos, piedod, arī kļūdu daudz. Tas pirmais teikums bija joks (par izteikšanos:)
Jā, sava ziņā varbūt mīlestība (un kaislība, galvenokārt) arī IR destruktīvs spēks, bet velbeks (ne Mišels) no tās nevēlas atteikties. Viņš atskatās uz "aizgājušo laikmetu" ar dziļu nostalģiju un mīlestību.
Bet vienu pretrunu tajā romānā es pamanīju (vai neizpratu). Proti, Mišela radītajai jaunajai rasei seksualitāte vairs nav reproduktīvais instruments, bet erotika un seksualitāte kā baudas avots - paliek, pat vēl ausgtākā mērā (tās baudas šūniņas, nu, tu zini - kuras jaunajam cilvēkam atradīsies uz visa ķermena:DDD ) - vai tas galu galā ļauj šai jaunajai rasei palikt tik emocionāli neievainojamai? - piebilst
- 28.4.03 21:02
-
nebūtība
jaunaa rase bioja bezdzimuma, ja tagad pareizi atceros (graamata nav pie rokas). tas noziimeee, ka juut un domaa vienaadi. nav dzimumatshkjiriibu domaashanas un jushanas procesos, liidz ar to ir lielaaka izpratne. emocionaalie procesi neatshkjirsies. tagad ir taa, ka viirietis pilniibaa saprot viirieti, bet sieviete - sievieti, bet viirietim sieviete ir miikla un otraadi. emociju atshkjiriibas buus saistiitas tikai ar individuaalo dziives pieredzi, pie kam, ja pareizi sapratu, jaunaa suga pastaavees klonu veidaa. taatad arii maza gjeneetiskaa daudzveidiiba. emocionaalaas liidzsvarotiibas cena - 1 dzimums, gjeneetiskaa nabadziiba, pashkloneeshanaas. taatad izdziivoshanai dabaa pilniigi nepiemeerotu radiijumu kopa.
- piebilst
- 28.4.03 21:29
-
Nu tad sekss kā starp homoseksuālistiem (psihologjiskajā un emocionālajā nozīmē:). Tā sanāk:) Tomēr velbekam kaut kas tur nojucis, nav izdomājis puisis līdz galam.
- piebilst