* * *

ciniskais humānists Velbeks
28.4.03 13:47
Izlasīju Mišela Velbeka grāmatu“Elementārdaļiņas”.
Sen neesmu bijusi tik iespaidota, lasījusi kaut ko tik blīvu, saturīgu un vienlaikus tik talantīgi uzrakstītu, poētisku, jūtīgu, humānu.
Romāna darbība norisinās divos līmeņos – socioloģiski antropoloģiskā, zinātniski filosofioskā, un – reālā, ikdienišķā.
Jā, kā jau miikstmiesis, atzīmēja, tas ir nesaudzīgs, baiss, cinisks, šausminošs mūsdienu sabiedrības un katra cilvēka dzīves jēgas meklējumu strupceļa raksturojums, brīžiem naturāls un nežēlīgs līdz riebumam, bet galvenais grāmatas autora milzīgā talanta un spēka, ģenialitātes un cilvēcības apliecinājums ir spēja, skaidri saskatot un tēlojot cilvēka (cilvēces) nožēlojamo esību, caur izsmieklu un cinismu paust milzīgu līdzjūtību un mīlestību pret jebkuru no šiem mazajiem cilvēkiem, - tiem, ko suic tik nicinoši un augstprātīgi nosauc par kotlešcilvēkiem. Pret apjukušajiem, nelaimīgajiem, skaidrību un vērtības zaudējušiem, apmaldījušamies. Velbeks nenostāda sevi ārpus vai pāri viņiem. Velbeks ir viens no viņiem, - varbūt redzīgāks, varbūt jūtīgāks, noteikti talantīgāks, un tāpēc – vēl nelaimīgāks. To jūt katrā grāmatas lappusē.
Reti gadās, ka šādas dabaszinātniski- filosofiska rakstura grāmatas ir tik dziļi cilvēciskas un būtībā runā par mīlestību.
Gribētos, lai šo grāmatu izlasa viens otrs mūsu cibas pārcilvēks, kurš nespēj neko vairāk kā destruktīvi apņirgt.
“Pasaules nākotne ir sievišķīga”, – paziņo Velbeks.
Un viņš rāda, kā labākais cilvēkā atraisās tieši caur sievieti un viņas mīlestību – gan Bruno gan Mišela gadījumā. Caur sievieti, kuras miesu viņš apraksta brīžam tik naturāli fizioloģiskā pretīgumā, tai pat laikā ļaujot izjust sāpīgo pretrunu starp mūžīgi mīlas alkstošo dvēseli un sabrūkošo ķermeni, starp mīlestību un nāvi.
Es domāju – šo grāmatas šķautni nepamanīs daudzi no lasošajiem vīriešiem (varbūt savas jaunības, varbūt vīrišķības dēļ), kuri kaifos par spožajām prāta konstrukcijām, sabiedriski-sociālo, vēsturiski filosofisko aspektu, neievērojot tik bezgala maigās sievišķās līdzjūtības klātesamību grāmatā, tās galveno tēmu: garīgā cilvēka cīņu ar fizisko cilvēku. Cīņu, kuras iznākums vienmēr bijis iepriekšnolemts, un kuru ikviens no mums tomēr uzsāk no jauna.
Grāmatas noslēgumā viens no galvenajiem varoņiem, Mišels, ir atpestījis cilvēku. Ir radīta jauna, nevainojama, nemirstīga rase, kas neapzīst ciešanu. Bet vai tā pazīst īstu, cilvēcisku laimi (“... jo laime neizbēgami saistās ar juceklīgām, regresīvām emocijām, kuras nav savietojamas ar praktisku un prātīgu dzīves stilu”), vai arī tikai (jāpasmaida) tādu “paradīzes svētlaimi”, ko tikai rets no mums, kurš kaut reizi piedzīvojis šīs juceklīgās, regresīvās, sāpjpilnās emocijas, izvēlētos par savu eksistences veidu uz mūžību?
Nespēju atturēties, necitējusi pēdējo rindkopu, kurā sakopojas viss autora humānisms:
“Sarāvuši radniecības saites, kas mūs saistīja ar cilvēkiem, mēs dzīvojam. Cilvēki uzskata, ka mēs dzīvojam laimīgu dzīvi. Tieši tā – mēs izdarījām to, ko viņi nespēja, mēs spējām nokratīt no sevis patmīlas, nežēlības un dusmu važas – un mūsu dzīve ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Mūsu sabiedrībā turpina pastāvēt zinātne un māksla, taču atbrīvojušies no cilvēkiem tik raksturīgajām smieklīgajām pašapliecināšanās ambīcijām, mēs vairs nedzenamies pēc ideālas Patiesības vai Skaistuma. Vecās rases cilvēkiem mūsu pasaule liktos kā paradīze. Reizēm, tiesa, tā puspajokam, mēs saukājam sevi par “dieviem”, ak, šis vārds, kas tik bieži nodarbināja viņu sapņus.
Vēsture eksistē, tā ir acīmredzama un visur esoša, un tās likumi ir nepielūdzami. Taču, paceļoties pāri šim strikti vēsturiskajam diskursam, mēs gribētu atgādināt, ka šīs grāmatas galvenais uzdevums ir atgādināt, ka šīs grāmatas galvenais uzdevums ir sveicināt šo nelaimīgo un drosmīgo sugu, kas mūs ir radījusi. Šo zemisko un ciešanu sagrauzto sugu, kuru tikai ar grūtībām varēja atšķirt no pērtiķiem, bet kura tiecās uz tik daudziem cēliem mērķiem. Šo izmocīto, pretrunīgo, savpatīgo un ķildīgo cilvēku sugu, kuras patmīlai nebija robežu un kura reizēm spēja pastrādāt neiedomājami nežēlīgus noziegumus, tomēr nekad nezaudēja ticību labajam un mīlestībai. ... Šobrīd, kad tās pēdējie pārstāvji atstāj šo pasauli, mēs uzskatām, ka ir pienācis laiks izrādīt cilvēcei pēdējo cieņas apliecinājumu, kas, protams, tā pat iejuks laika smiltīs un nogrims aizmirstībā, tomēr šāda pateicība tik un tā vismaz vienu reizi ir jāizsaka. Šī grāmata ir veltīta cilvēkam.”
(izcēlums mans)

Autora sirds asiņo no līdzjūtības pret cilvēci, un es nemaz nekaunos lietot tik banālu salīdzinājumu, jo tie, kas lasīs šo grāmatu uzmanīgi un jūtīgi, sapratīs, ka arī viņš nekaunētos.

Ja būs laiks, sametīšu vēl citātus.