- 28.4.03 20:05
-
Hmmm, Tu laikam neproti:)
Man gan nelikās, ka sabrukums cilvēka dvēselē ir maigā sievišķības pieskāriena sekas. Un ka Velbeks mīlestību rāda kā destruktīvu spēku. Kā destruktīvu spēku viņš rāda pliku, nepiepilditu seksualitāti. Kaut kur viņš tur rakstīja amēram tā, ka bauda ir laime, piepildījums, iekāre - destrukcija, un mūsdienu pasaules galvenā iedeoloģija ir iekāre. Iekāre dara nelaimīgu. Iekāre, bet ne mīlestība. Sabrukums iestājās zaudējot to, ko - protams - nevar paturēt. Mišels pēc ilgu gadu atšķirtības satika Anabellu. Mišels, autoraprāt, neprata mīlēt, tikai līdzijust. Bet viņš, atrodot Anabellu, saprata kaut ko par mīlestību, kas palīdzēja viņam nonākt pie sava atklājuma, kurš noveda pie jaunās civilizācijas. Arī Bruno sapbruka ne jau Kristiānu atrodot, bet zaudējot. Cik dažādi šie vīrieši, tik dažādas viņu sievietes un tas piepildījums , ko viņi šajās sievietēs meklēja un atrada. Bet tas bija... rāms.
Redzi, tas patiesībā ir ļoti interesanti, ak var tik dažādi izlasīt šo grāmatu:)