Bija vakar tāda saruna, kas kaut kā apvienojās ar iepriekšējām pārdomām un bailēm un tagad es tajā tēmā ieslīgstu arvien dziļāk. Varbūt tas ir tikai noskaņojums.
Pasaule ir tik bezcerīgi slima un salauzta, ka nav saprotams, kāpēc Dievs ar to vispār vēl nodarbojas. Ja tas ir kādu izglābšanas dēļ, tad tāda labdarība ir prātam neaptverama. Blakus redzamajām fiziskajām šausmām, kas notiek, ir miljons līmeņi garīgas salauztības, par kuru nav nekādu paskaidrojumu. Kas ir tepat blakus un varbūt ne vienmēr sagādā tiešas ciešanas, bet tik un tā ir tāda klātesoša nāve. Es varu iedomāties ļaunāko, kas vispār var notikt ar cilvēku sākot no fiziskas spīdzināšanas līdz pilnīgai vientulībai un patiesībā man nav nekādas drošības, ka tas ar mani nenotiks jau rīt. Tā ir tikai tāda cilvēka izdzīvošanas metode, ka viņš defaultā domā, neplānojot savas beigas. Nē, es neaizmirstu, par visām tām skaistajām un brīnišķīgajām lietām. Es tikai nezinu, vai tas prieks, ko kāds piedzīvo savos pāris desmitos gadu ir visu to redzamo un neredzamo sāpju un netaisnības vērts, ar ko šī pasaule eksistē. Man nekā netrūkst un tomēr nav īsti nekādas jēgas, jo tagadne ir netverama, drošībai nav pamata un šī nav vieta, kur sapņi piepildās.

nudien nedomāju, ka pozitīvisms būtu pietiekama cerība, ja apsolījums par pilnīgu atjaunošanu nebūtu dots.