Starp debesīm un zemi

Mīļie ļautiņi, kāds jauks pavasara "vitamīniņš" :)
http://video.yahoo.com/watch?fr=yvmtf&v=2253641

Ha, man ir tāds feins salīdzinājums pēdējā laikā - mēs braucam pa dzīvi it kā ar tādu iekšēju GPS (nezinu, kā sauc to mantiņu, kas mašīnā saka, kur jābrauc). Tā ir tāda laba mantiņa, bet tomēr ar saviem ierobežojumiem. Brīdī, kad novirzāmies no iepriekš ieplānotā ceļa, viņa sāk protestēt un kliegt: "Griezies atpakaļ, esi nomaldījies no trases!!!" Bet tā taču nav taisnība! Uz to pašu mērķi ved daudzi ceļi.

Šorīt trolejbuss aizbrauca gar degunu, kamēr es stāvēju sarkanās luksafora gaismas gūstā ielas pretējā pusē. Un tieši tad, kad biju apņēmusies beigt kavēšanu un ierasties uz darbu laicīgi. Steidzos uz citu pieturu, lai noķertu autobusu, kas kursē nedaudz biežāk man vēlamajā virzienā. Un atklal... skriešus. Autobusa durvis aizvērās ātrāk, nekā nokļuvu pie mērķa. Tajā brīdī pār mani nāca pēkšņa atziņa, ka visa mana dzīve līdzinās auļošanai aiz autobusa... Lai kā es nesteigtos, kaut kas nemitīgi izslīd no plaukstas. Paradoksāla sajūta – tik skumja atziņa tk bezgala skaistā dienā. Zied ķirši.

Jā, bija kādreiz septiņi galvenie grēki, kurus sauca par negausību, netiklību, mantkārību, slinkumu, dusmām, skaudību un lepnību. Šodien visi no tiem, atskaitot lepnību, ir kļuvuši par slimībām vai psihiskiem traucējumiem, ar kuriem nodarbojas medicīna. Jo grēka novecojušais jēdziens negatīvi ietekmē cilvēka pašapziņu... Tagad visu var izskaidrot un pamatot zinātniski – negausību kā „eating disorder”, netiklību kā „seksuālo atkarību”, slinkumu kā „hroniska noguruma sindromu”, dusmas tiek iekļautas „emocionālo traucējumu” grupā, ko raksturo „impulsu kontroles trūkums”. Savukārt lepnība nekā citādāk nav jāizskaidro, jo pašapziņas paaugstināšana tiek ieteikta kā zāles gandrīz pret visām slimībām.

Bet diemzjeel nekas jauns nesekos... Atkal esmu ierauta darbu sarakstos, kas manaa galvaa gulj un spiezj uz smadzeneem.
Bet taa jau atkal kaarteejaa atruna. Shodien biju pirmajaa praksee psihiatriskajaa slimniicaa. Sarunas ar pacientiem (superiigs psihiatrs - no saakuma es sho ieveerteeju kaa "flegmaatikji pusmuuzja kriizee", bet taa bija mana viskljuudainaakaa diagnoze - vinjsh r ljoti gudrs un labs pret pacientiem). Vispaar jau vienaldziigu tas viss neatstaaj - nerunaajot jau par kaut kaadaam ekstreemaam slimiibaam... vienkaarsha neiroze vai sabiedriskaa fobija (nezinu kaa latviski) - reizeem atstaaj lielaaku zjeeluma iespaidu... Cilveeks it kaa normaals, bet sevii nomociijies bez meera. Muusu siikaas probleemas - kas tas vispaar ir... Nu labi, beigshu. Maacos riitdienas eksaamenam zjestu valodaa.

Visu laiku nēsājos sevī ar domu, ka būtu jāierakstina SC kaut kāda psihloģiska domu drumstala. Nu... par sevis akceptāciju piemēram. Vai par atkarībām un to mehānismiem. Vai par kautrīgumu kā problēmu. Nu kaut vai par depresiju. Tas viss manas tukšgaitā iešanas sekas. A ja nu kādam tas palīdz?

Dvēseles smagie stāvokļi, dvēseles dziļumi – kādi tie ir – vaina, bēdas, zaudējumi, krāpšana, šaubas, vientulība, depresija, izmisums, apmātība, atkarība, naids, bailes, skumjas, trauksme.

Jā, vēl neesmu - to es sev atgādinu. Vēl 3 exami, 3 dienas... Gan jau būšu arā no lielās zivs zarnas.

Aizvakar pirmo reizi apciemoju savu „aprūpējamo” onkulīti. Viņš ir neredzīgs jau kopš dzimšanas, un pamazām zaudē arī dzirdi. Dzīvo kopā ar savu māsu, abiem tā ap 60. Reizēm viņš vēlas, lai kāds no studentu voluntariāta atnāktu viņam palasīt priekšā grāmatu vai avīzes. Šoreiz pieteicos es – bet ne jau gluži nesavtīgi (izmisīgi meklēju kādu cilvēciņu pētījumam par to, kā personas ar īpašajām vajadzībām funkcionē ģimenēs). Nu lūk. Tā nu es tur ierados, piebāzusi somu ar žurnāliem un 2 grāmatām. Iepazināmies. Viņš izjautāja mani par Latviju – vai es braucot ar prāmi uz šejieni vai kā citādāk (tobrīd aptvēru, cik jocīgi runāt par valstu teritorijām ar cilvēku, kurš nekad mūžā nav redzējis karti). Es iztaujāju arī viņu – cīnoties saglabāt trauslo līdzsvaru starp „nebūt uzmācīgai” un „iegūt vajadzīgi informāciju pētījumam”. Viss noritēja veiksmīgi, līdz sāku lasīt. Jau pirmā raksta laikā onkulītis ņēma un iesnaudās. Pagaidīju, kamēr pamostas... Nojautu, ka jāpameklē kaut kas vairāk atbilstošs interesēm. Tā kā viņš diezgan labi pārzin Polijas vēsturi, sāku lasīt par komunistiskā režīma upuriem – 30 000 poļu, kas tikuši izvesti un nogalināti Ukrainas teritorijā. Onkulītis neaizmiga, bet raksts tomēr bija laikam pārāk asiņains... Nu ko. Mēģināju glābt situāciju, lasot anekdotes par eskimosiem un viņu ledusskapjiem no žurnāla pēdējās lappuses, bet atkal ar ne pārāk spožiem panākumiem. Jutu, ka viņam grūti uztvert, kurā vietā īsti ir jāsmejas. Kā pie pēdējā salmiņa ķēros klāt grāmatai „Trīs vīri laivā”, bet diemžēl arī tas nedeva īpašus sasniegumus. Pirmā nodaļa tur pilna ar slimību nosaukumiem, līdz ar to arī šī literatūra nebija pārāk iepriecinoša, pat ja arī onkulītis (manis norādītajās vietās) smējās par amizantajiem dialogiem.... Tā nu mani pirmā apmeklējuma secinājumi ir ļoti kodolīgi – ja vien Miečislavs gribēs mani vēl kādu reizi klausīties – jāpameklē rakstiņi mums „kopīgā valodā” un saprotamības līmenī. Katrā ziņā, ļoti vērtīga pieredze. Gluži kā jaunas pasaules atklājums.

Vakar iegāju pie mūsu kopienas visvecākajām māsām – „vecmāmiņām”, kā es viņas dēvēju. Un atkal jauna, aizkustinoša pieredze. Aiznesu m. Feluņai (mīļvārdiņš no vārda Fēliksa) vakariņas – istabā tumšs. Skatos, deviņdesmitgadīgā māsiņā (uz ceļiem!!!) lūdzas istabas stūrītī. Mani pat nedzird. Tomēr, kad beidzot ieslēdz gaismu, saka: „Kaut ko tā kā sāku atpazīt...” „Jā, es esmu no Latvijas,” atgādinu viņai. „Jā, patiešām,” viņa priecīgi nosaka. „Es zinu tādu dzejolīti... „Tam na polnoc, hen daleko...”” Tam seko vairāki pantiņi no Mickeviča dzejoļa par Lietuvu. Un visamizantākais ir tas, ka šis sasveicināšanās rituāls atkārtojas ikreiz, kad mēs sākam sarunu. Klausos šo dzejoli jau kādu padsmito reizi un esmu iemācījusies no galvas. Bet ikreiz tas ir tik neizsakāmi mīļi... Nezinu īsti, kā lai to izsaka...

„Es mīlu bērnus. Visus bērnus. Tos, kuri ir jau dzīves apbružāti, savilktām grumbās sejām, novecojuši. Es mīlu viņus – visus tos, kuri ir ceļā pie manis,” saka Dievs.

Realitāte ir tas, ko uzskatām par patiesību. Un mēs ticam tam, ko uzskatām par patiesību. Savukārt tas, kam ticam, balstās tajā, ko redzam un uztveram. Tas, ko redzam un uztveram, ir atkarīgs no tā, ko mēs meklējam. Tas, ko meklējam, ir atkarīgs no tā, ko domājam. Mūsu domāšanu ietekmē tas, ko uztveram. Tas, ko redzam un uztveram, ierobežo to, kam ticam un ko uzskatām par patiesību. Tas, ko uzskatām par patiesību, ir mūsu realitāte.

Tāds apburts loks. Bet no tā var izsecināt divas lietas. Šis loks aizsākas un beidzas mūsu galvā, kas saskan, piemēram, ar teoriju, ka depresija ir nepareizas domāšanas sekas. Otrkārt, cilvēks, kas paļaujas vien uz savām spriešanas spējām un nerēķinās savā pasaules uzskatā ar Neredzamās Pasaules perspektīvu, dzīvo aiz „aizslēgtām durvīm”.

Reizēm notiek neticamas lietas. Vakar mūsu universitātē ciemojās Daniels Ange!!! Laikam nezinu nevienu cilvēku, kas tik maz būtu koncentrējies pats uz sevi kā viņš. Stāvēja tāds vienkārši ģērbies, tikko izkāpis no mašīnas – pārpildītas auditorijas priekšā, kur visu skati vērsti viņa virzienā... Sejā ne vēsts no uztraukuma, vien steiga un dedzīgums, lai pateiktu pēc iespējas vairāk, pārliecinātu jauniešus par Patiesību... Viņš uzsvēra konsekvences, ko radījusi naturālās, Dieva radītās saiknes saraušana starp „mīlestību – dzīvību – miesu”, par seksualitāti, kas, atrauta no šķīstības (viņš to salīdzināja ar ozona slāni, kas sargā zemi no pārvēršanās tuksnesī), izdedzina cilvēku attiecības ... Un, kad runāja par likumu atļaut homoseksuālistiem adoptēt bērnus, likās, viņš labāk vēlētos kļūt par mocekli jau šodien, nekā pieļaut likuma pieņemšanu...

Reizēm notiek neticamas lietas arī ar mani – bez miņas no mana parastā kautrīguma, noslēgumā „uzvilku” savas māsas uz skatuves, lai parunātos ar t. Danielu personīgi un lūgtu svētību! Tiklīdz izteicu vārdu: „Paldies!” viņa seja atplauka vēl vairāk, jo, protams, ar Latviju viņu vieno daudzie brīnišķie latvieši Jeunesse Lumiere, kurus arī es, paldies Dievam, pazīstu. "Kristus augšāmcēlies!" viņš teica tīrā latviešu valodā! Tiešām neticami, cik cieši mēs visi esam vienoti un cik apbrīnojami tuvojamies viens otram, kad dodamies vienā virzienā - uz Centru, uz Dievu... „Thank you for loving Jesus” – tie bija viņa atvadvārdi... Un fantastiski ir sastapt cilvēkus, kuru klātbūtne modina ilgas pēc Debesīm.

Man is the question.
God is the answer.

Atgriešanās manā studiju realitātē pilda ar prieku. Pa šiem 4 gadiem Apredzība man noaudusi veselu „sabiedrisko kontaktu tīklu”, tagad tik eju un sastopu pazīstamus cilvēkus. Un daudzas ir ļoti skaistas tikšanās, Apredzības noliktas... Un daudz darba arī...kā vienmēr (jānokārto uz rudeni pārceltie eksāmeni, jo, kā jau tas mēdz būt, Erasmus programmai ir arī savi "drawback'i").


Malgoša un Kšišs, mani „mīļuma kambarīši”, vasarā saderinājušies. Satikāmies pie universitātes baznīcas, gluži kā pirms gada. Un uzreiz sajutu, ka noticis ir kas brīnišķs, vārdos neizsakāms.
Un arī manī notiek jauni uzplūdi...

Kā saka Raniero Cantalamessa - „Katrā mīlestībā allaž ir divi posmi. Iesākumā mīlestība izpaužas apdāvināšanā – jo īpaši – saliekot dāvanā sevi pašu priekš otra, tomēr vēlāk seko laiks, kurā vairs nepietiek ar dāvanu došanu iemīļotajam cilvēkam, bet ir jāpieņem ciešanas. Tikai tad var novērtēt, vai mīlestība ir patiesa. Līdzīgi arī Dievam konsekrētajā jaunavībā mēdz būt divi etapi. Vispirms ir laiks, kad, ideālu pamudināti, žēlastības iespaidā ar prieku un entuziasmu sakām: „Jā, lūk es esmu!”, un ir arī sirds vientulības laiks, noguruma un krīzes laiks, kad dotā „jā” vārda turēšana prasa nomirt sev pašam. (..) Vienmēr paliek cerība uz to, ka, neraugoties uz mūsu pirmās mīlestības atslābumu, žēlastība neatslābst, Kunga roka neattālinās. Tādā brīdī ir vērts saņemt visus spēkus un, līdzīgi kā mazajam Samuelam, teikt otrreiz un trešreiz: „Lūk es esmu, Tu taču mani sauci!” (1 Sam 3)”.

Ievācos savā jaunajā istabiņā. 1.5 x 3 m. Īsta cellīte. Un logam priekšā arī mazas restītes. Nu īsta monastiskā romantika! Pieliku pie sienas ikonu, bet somas izpakot an vairs nav spēka pēc vakardienas negulētās nakts. Nav jau vairs tas vecums, kad 1,5 stunda miega bija pietiekams laiks lai varētu otrā dienā izskatīties pēc cilvēka...

Kamēr es te muļķības rakstu, domāju, ko Dievs izdomājis man pateikt caur šo jauno gadu un jauno vietu... "Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā" (Mt 6)

Vakar atgriezos mājās no tipogrāfijas, braucot kopā ar vienu priesteri. Ceļš 3 stundu garumā pagāja kā 15 minūtes. Bet tas, kas palicis atmiņā visvairāk - viņa stāsts par diviem pensionāriem, kundzīti un cienījama vecuma advokātu, kurus viņš, vēl būdams jauns priesteris, salaulājis. Onkulītis kāzu dienā bija savārdzis, gulējis uz gultas, bet abiem jaunlaulātajiem acīs prieka asaras... Arī kaimiņi, kas uzaicināti par laulību lieciniekiem, no aizkustinājuma norauš pa asariņai. Kāzu ceremonijas laikā vecais vīrs, kurš iepriekš bija pretojies iešanai uz baznīcu un grēku sūdzēšanai, lūdzis jaunajam priesterim pieņemt grēksūdzi. Pēdējo reizi bijis pie grēksūdzes pirms 45 gadiem.

Nākamā rītā vakar salaulātā sieva klauvē pie plebānijas durvīm. Melnās drēbēs. Saka - mans vīrs naktī nomira. Teica, lai aizeju un pasaku paldies priesterim.

Aizkustinošs stāsts... "Reizēm man šķiet, ka šī viena cilvēka dēļ bija vērts kļūt par priesteri...", viņš teica.

Jā, atkarība no dažādām interneta štellītēm veidojas ļoti ātri. It īpaši momentiņos, kad jāzidara kādi ieilguši, nepatīkami, piņķerīgi darbi pie kompja... Nu gluži kā projektiņš sienas kalendāram, kurš guļ manos domu & pienākumu sarakstos jau kopš jūlija. Jā, jā, tādos momentiņos daudz vieglāk rakņāties pa nekamnederīgu rakstudarbu kaudzēm internetā, lasot, ko mani laikabiedri ēduši brokastīs. Nu tiešām interesanti. Bet tagad gan - basta! Atgriezīšos cibā tikai tad, kad projektiņš būs godam nodarīts.

Riktīgigi pavēss pie mums (kapelā un manā istabā aukstāks nekā ārā) - jāaklimatizējas rudens un ziemas sezonai...brrrrr No rīta lūgšanu laikā klausos dažādajos klepos. Sēcošs klepus, sauss klepus, klepus ar maziem iekunkstieniem. Manējais ir "aitas" klepus. Bet tas vēl nav ļaunākais - ir arī "smēķētāju" klepus (kaut gan neviens pie mums nepīpē).
Cīnos ar ļauno sevī - tā it kā visa ticības un neticības cīņa būtu ietverta lūgšanas sausumā plkst. 6:00 no rīta. Šeit man grūtāk lūgties nekā Rīgā. Pat nezinu kāpēc... It kā nestu sevī asus metāla gabalus. Bet varbūt vienkārši jāiziet "organisma atindēšana" - no pasaules sārņiem manī. Neviens nevar diviem kungiem kalpot...

Sēžu pie datora un klabinu. Bet ir jau labi - Latvijā būšana mani emocionāli sasildījusi... Tu arii!

The most important change that people can make is to change their way of looking at the world. We can change studies, jobs, neighbourhoods, even countries and continents, and still remain much as we always were. But change our fundamental angle of vision and everything changes – our priorities, our values, our judgements, our pursuits. Again and again in the history of religion, this total upheaval in the imagination has marked the beginning of a new life… a turning of the heart, a metanoia, by which men see with new eyes and understand with new minds and turn their energies to new ways of living. B. Ward “Our Global Neighbourhood”

Vai man ir vajadzīgs blogs? Nu tiešām nezinu. Būt vai nebūt - tāds ir jautājums.
Tomēr ņemot vērā apstākli, ka atkal atrodos tālu prom no Latvijas, pieļauju iespēju, ka ieraksti radīsies paši no sevis. Tā nu tas reiz ir.