Starp debesīm un zemi

Atgriešanās manā studiju realitātē pilda ar prieku. Pa šiem 4 gadiem Apredzība man noaudusi veselu „sabiedrisko kontaktu tīklu”, tagad tik eju un sastopu pazīstamus cilvēkus. Un daudzas ir ļoti skaistas tikšanās, Apredzības noliktas... Un daudz darba arī...kā vienmēr (jānokārto uz rudeni pārceltie eksāmeni, jo, kā jau tas mēdz būt, Erasmus programmai ir arī savi "drawback'i").


Malgoša un Kšišs, mani „mīļuma kambarīši”, vasarā saderinājušies. Satikāmies pie universitātes baznīcas, gluži kā pirms gada. Un uzreiz sajutu, ka noticis ir kas brīnišķs, vārdos neizsakāms.
Un arī manī notiek jauni uzplūdi...

Kā saka Raniero Cantalamessa - „Katrā mīlestībā allaž ir divi posmi. Iesākumā mīlestība izpaužas apdāvināšanā – jo īpaši – saliekot dāvanā sevi pašu priekš otra, tomēr vēlāk seko laiks, kurā vairs nepietiek ar dāvanu došanu iemīļotajam cilvēkam, bet ir jāpieņem ciešanas. Tikai tad var novērtēt, vai mīlestība ir patiesa. Līdzīgi arī Dievam konsekrētajā jaunavībā mēdz būt divi etapi. Vispirms ir laiks, kad, ideālu pamudināti, žēlastības iespaidā ar prieku un entuziasmu sakām: „Jā, lūk es esmu!”, un ir arī sirds vientulības laiks, noguruma un krīzes laiks, kad dotā „jā” vārda turēšana prasa nomirt sev pašam. (..) Vienmēr paliek cerība uz to, ka, neraugoties uz mūsu pirmās mīlestības atslābumu, žēlastība neatslābst, Kunga roka neattālinās. Tādā brīdī ir vērts saņemt visus spēkus un, līdzīgi kā mazajam Samuelam, teikt otrreiz un trešreiz: „Lūk es esmu, Tu taču mani sauci!” (1 Sam 3)”.