Starp debesīm un zemi

Aizvakar pirmo reizi apciemoju savu „aprūpējamo” onkulīti. Viņš ir neredzīgs jau kopš dzimšanas, un pamazām zaudē arī dzirdi. Dzīvo kopā ar savu māsu, abiem tā ap 60. Reizēm viņš vēlas, lai kāds no studentu voluntariāta atnāktu viņam palasīt priekšā grāmatu vai avīzes. Šoreiz pieteicos es – bet ne jau gluži nesavtīgi (izmisīgi meklēju kādu cilvēciņu pētījumam par to, kā personas ar īpašajām vajadzībām funkcionē ģimenēs). Nu lūk. Tā nu es tur ierados, piebāzusi somu ar žurnāliem un 2 grāmatām. Iepazināmies. Viņš izjautāja mani par Latviju – vai es braucot ar prāmi uz šejieni vai kā citādāk (tobrīd aptvēru, cik jocīgi runāt par valstu teritorijām ar cilvēku, kurš nekad mūžā nav redzējis karti). Es iztaujāju arī viņu – cīnoties saglabāt trauslo līdzsvaru starp „nebūt uzmācīgai” un „iegūt vajadzīgi informāciju pētījumam”. Viss noritēja veiksmīgi, līdz sāku lasīt. Jau pirmā raksta laikā onkulītis ņēma un iesnaudās. Pagaidīju, kamēr pamostas... Nojautu, ka jāpameklē kaut kas vairāk atbilstošs interesēm. Tā kā viņš diezgan labi pārzin Polijas vēsturi, sāku lasīt par komunistiskā režīma upuriem – 30 000 poļu, kas tikuši izvesti un nogalināti Ukrainas teritorijā. Onkulītis neaizmiga, bet raksts tomēr bija laikam pārāk asiņains... Nu ko. Mēģināju glābt situāciju, lasot anekdotes par eskimosiem un viņu ledusskapjiem no žurnāla pēdējās lappuses, bet atkal ar ne pārāk spožiem panākumiem. Jutu, ka viņam grūti uztvert, kurā vietā īsti ir jāsmejas. Kā pie pēdējā salmiņa ķēros klāt grāmatai „Trīs vīri laivā”, bet diemžēl arī tas nedeva īpašus sasniegumus. Pirmā nodaļa tur pilna ar slimību nosaukumiem, līdz ar to arī šī literatūra nebija pārāk iepriecinoša, pat ja arī onkulītis (manis norādītajās vietās) smējās par amizantajiem dialogiem.... Tā nu mani pirmā apmeklējuma secinājumi ir ļoti kodolīgi – ja vien Miečislavs gribēs mani vēl kādu reizi klausīties – jāpameklē rakstiņi mums „kopīgā valodā” un saprotamības līmenī. Katrā ziņā, ļoti vērtīga pieredze. Gluži kā jaunas pasaules atklājums.

Vakar iegāju pie mūsu kopienas visvecākajām māsām – „vecmāmiņām”, kā es viņas dēvēju. Un atkal jauna, aizkustinoša pieredze. Aiznesu m. Feluņai (mīļvārdiņš no vārda Fēliksa) vakariņas – istabā tumšs. Skatos, deviņdesmitgadīgā māsiņā (uz ceļiem!!!) lūdzas istabas stūrītī. Mani pat nedzird. Tomēr, kad beidzot ieslēdz gaismu, saka: „Kaut ko tā kā sāku atpazīt...” „Jā, es esmu no Latvijas,” atgādinu viņai. „Jā, patiešām,” viņa priecīgi nosaka. „Es zinu tādu dzejolīti... „Tam na polnoc, hen daleko...”” Tam seko vairāki pantiņi no Mickeviča dzejoļa par Lietuvu. Un visamizantākais ir tas, ka šis sasveicināšanās rituāls atkārtojas ikreiz, kad mēs sākam sarunu. Klausos šo dzejoli jau kādu padsmito reizi un esmu iemācījusies no galvas. Bet ikreiz tas ir tik neizsakāmi mīļi... Nezinu īsti, kā lai to izsaka...

„Es mīlu bērnus. Visus bērnus. Tos, kuri ir jau dzīves apbružāti, savilktām grumbās sejām, novecojuši. Es mīlu viņus – visus tos, kuri ir ceļā pie manis,” saka Dievs.