atceros, kā maziņš ar vecmammu nesu ūdens spaini uz siltumnīcu, pa brīžam vienā rokā, kad nogura - otrā.

viņa mani paslavēja par gudrību, un teica, vai, kā tu braši cilā kājiņas, turpinot stāstīt par visu, ko redz - kādas dzeltenas puķītes, vai sirualsirual, tev biksiņas par lielām, kā skaisti saulīte spīd.

nu, tādā garā. jo viņai nebija nekā cita, ko teikt. tā tas lēnām notiek ar visiem radiem.

bet es nepiekrītu, ka sausais atlikums ala "uz tevi dikti ceram, par tevi bieži domājam" būtu kaut kas baigi sūdīgs, jo viņš tur vismaz ir.