esmu nonācis pie tā, ka būšana pasaulē nav saistīta ar vēlmju piepildījumu vai jušanos labi. tas, ka tas pēdējais tomēr ir visu cilvēku mērķis, ir noklusināts skandāls un pasaules slēptais kauns. mans mīļais dzejnieks no vēsturiskiem neatbildētas, bet - un tas ir neaptverami - pašpietiekamas mīlestības piemēriem (Gaspara Stampa, Luīze Labē) secināja, ka kultūras pamatā nav seksualitāte ar tās trūkumu un piepildījumu. tas nozīmē, ka caur mums runā kas tāds, kam neko nevajag. vakar savās dzīslās jutu tādu izsalkumu, kas liecina, ka bērnība nav pārgājusi.