gadu gaitā esmu izkopis prasmi: kad grasos ikdienišķi sameloties, stāstot par kādu senu notikumu, bet pieķeru sevi tikai tad, kad jau esmu iesācis teikumu, es nobēdzinu jebkādas ārējas kauna pazīmes un pasaku, nē, īstenībā es nepareizi atcerējos, patiesībā bija citādi un tad to, ko grasījos sameloties, izstāstu kā interesantu, bet nerealizējušos scenāriju. tā es lēnām tuvojos patiesībai par sevi un savu pagātni.