kad domaaju par Rilki, un tas ir ljoti biezhi, viens no autoriem kaa savulaik Kortaasars, kurus lasu tik daudz, ka nesaprotu, kur beidzas teksts un kur saakos es, es domaaju par milziigumu, lielumu, bet arii korumpeetiibu, to nespeeju sev neko liegt, kas cilveekus ar veel mazaaku ego attieciibaa pret id noved klosterii vai retriitos, un es nerunaaju par personiigo dziivi, es neticu tai hranjai par to, ka cilveeks jaaveertee peec personiigaas dziives, nevis darba, bet par kaut ko, ko cilveeks izjuut kaa pasaules nastu, saliidzinaajumaa ar kuru tu pats esi nieks un tas, ko tu izdariisi, neko nenoziimee, savukaart retajos briizhos, kad tu ljauj sev eksisteet, priecaaties par to, ka esi sev un citiem, paliek tik reibinoshi veigli sakraataa, sakrautaa deelj, tas mezgls ir bijis tik cieshs, ka peec tam juuties slikti, lai cik prieka buutu citiem sagaadaajis ar savu vienu paisumu. vai arii es kaut ko tur ielasu.