cibas manifests
daļēji te rakstu par to, cik man bēdīgi, lai citi, kam iet bēdīgi, var pasmieties un justies labāk, nekā redzot, ka viņu draugi ir apprecējušies vai ceļo, vai iet cauri "skatieties uz šo cilvēku, kurš drīz sāks runāt" fāzei. ļauju sev rakstīt "bļad, cik ļoti esmu sapisies" bez obligātā "bet drīz viss būs ok" vai "bet drīz es labošos un mainīšu attieksmi".

vēl viens iemesls šeit postot ir izlaist sāpes caur pirkstgaliem, bet sākt tās kārtot, man šķiet, es varu tikai personīgā dienasgrāmatā.

īsvārdības labad - konkrētāk, lai panāktu efektu - pie bēdīgajiem ierakstiem nelieku diskleimeri "bet citreiz gadās, ka uz pirkstgaliem nolaižas tauriņš", un pie priecīgajiem nepielieku "bet aizvakar viņš publiskā pasākumā slapstījās gar sienām, izvairoties no acu kontakta"

tas viss neminot citus iemeslus te drukāt: "look at me", "meklēju draugus", "lūdzu, sāciet domāt šādi, nevis kaut kā citādi", "uzlūkojot savus ierakstus, es rekonstruēju savus priekšstatus par sevi" etc.