sirdnA

jumtam

pašam nebūtu besīgi katru dienu uz kautkurieni bez atlīdzības vilkties?

pa manam- nekam, ja tiek smaksātas pusdienas.
citādi- pusdienu nauda ikdienai

Par mūsdienu bērnu interesēm es nezinu. :) Varu spriest tikai pēc savas pieredzes. No visām pamatskolām, kur mācījos, tikai viena bija tāda, uz kuru ejot man kādu laiku vajadzēja naudiņas līdzi. Vnk tur ik rītu veda svaigi ceptas bulciņas, kas smaržoja tik gardi, ka nespēju pretoties. Otrs laika posms bija vidusskolā, kad man naudu vajadzēja pusdienām. Tak, tā kā dzīvoju prom no vecākiem, man naudu deva ij dzīvokļa īrei, ij ēdienam, ij citiem izdevumiem, no kuriem pati varēja izdomāt, cik daudz gribu un varu atļauties tērēt pusdienām.
Nu, ja. :) Ēdiens ir vienīgais, kas nāk prātā.

Ja dziļi un nopietni, tad kaut kāda kabatas nauda varētu būt par bērna pieredzi apieties ar naudu.

Ja ne - tad kādam kārumam, it sevišķi, ja visi citi bērni pērk ko tamlīdzīgu. Kādi citi sīkumi skolai - nokopēt kaut ko, kādu kancelejas preci nopirkt.

Pīpjiem un aliņam, protams!

faņķikiem, baņķikiem un citām peņķekļuškām.

oij- visam. kopēšanas naudiņas vai kādas jocīgas naudiņas ko dažreiz vāc klasē. Kāda bulciņa vai ābols kafūzī ja pusdienas pretīgas vai knapas. Padzeramajam.

Manējiem - pusdienām.. Jo no jabkāda veida kopgaldiem esam atteikušies - tā kā sanāk - ņemt līdzi + piepirkt kaut ko skolas ēstūzī.

ēšanai. nav nekāda rubulpiecdesmit par nedēļu, tikai masu ēdnīca ar rindu un katra iespējām. ja pēc skolas vēl kādas nodarbes, atkal ēšanai - vai nu pirms promiešanas turpat skolā, vai kādā burgrēstuvē pa ceļam + parastie našķi. cik redzu, veidojas uzkrājumi, tātad vismaz cigaretes pats vēl nepērk :)

Nu, es vienmēr pirms skolas pirku valriekstus un kalendārīšus ar kaķīšiem un sunīšiem, bet pēc skolas - svaigi ceptas bulciņas. Mūsdienās gan svaigi ceptu bulciņu vietā mēdz būt vienkārši bulciņas.