sirdnA

Dāņu zeme, otrais dublis. Līst un ir vēsīgi, tas ir, perfekti laika apstākļi darbam birojā.

Ņepaņēmu lietussargu un tas bija labi darīts. To būtu vajadzējis atdot bagāžā, abet tad būtu neērtības. Jo lidojums uz Kopenhāgenu kavējās par stundu ar paskaidrojumu, ka samaļots ir salūzis un tā vietā ir atrasts jauns, bet ar to neviens nemāk braukt un, kamēr atradīs kādu, kas māk braukt, nāksies pagaidīt. Rezultātā 14:00 KPH lidostā atveras samaļota durvis, no tām nesteidzīgi izklunkurē vecīšu un vecenīšu armija, kura nesteidzas nekur un aiz tiem vibrēju es. Vilciens atiet 14:12. Dipudapu pa kalniem, pa lejām, pa trepēm, pa eskalatoriem pie biļešu automāta, interfeisa atkodēšana, vairākkārtēja VISA kartes ignorēšana, Maestro karte noder labāk, kārtējā vecenīšu armija ceļā uz peronu, lēciens vilcienā.

Vilciens, protams, apstājas ceļa vidū un paskaidro, ka, ziniet, mēs palaidīsim citu vilcienu, tam vairāk vajag. Lai neviens neuztraucas, visi visur paspēs. Vilciens pienāk Kopenhāgenas centrālajā stacijā 14:27:30, 14:30:00 atiet nākamais no kāda cita perona. Dipudapu, kliedzieni, lēcieni un pagūstu arī uz to.

Ja būtu paņēmis to lietussargu, ne vella nepagūtu, kamēr gaidītu bagāžu, aizietu visi vilcieni.

Viss uz labu.