 | |
|
"cik daudz sieviešu aizgājis plāksteros!" (c) (ne tikai sieviešu, saprotams, runājot par gadījumiem, kad savas ciešanās sabristās kājas noslauka pret pirmo, kas gadās pa rokai.) |
|
| |
Ko tad jūs tā neatdodaties? Upe skrej, straume skrej, ko tad jūs tā turaties pretī straumei, ieķērušies akmenī? Zirgs skrien, grib just abas pavadas, abas tavas rokas. Ko tad tu tā – ar vienu roku turi cepuri? Vai tev savu matu žēl? Vai tev bail no vēja ausīs? Kā tad niedre nenolūst? Kā tad koki nenolūst? Kā tad bērni krīt no gultas, nenositas? Atdodies diendusai, tā ar mušas dziesmu nāk, rūtī dzied, zālē dzied, liepa vienā medū dūc. Paklāj segu rūtaino, atgulies, atdodies! Atdod, dievs, mieru man, dienas dusas mieru dod! Saules mieru, medus mieru savāktā rāmītī. Atdod, dievs… Atdot – diez vai varēs dievs atdot. Pats dodies atdodies, pats pretī neturies! Atdodies vakaram, tas kā melna dziesma nāk. Logā gaisma iedegsies kā pūkains jāņtārpiņš. Zeme dus, meži guļ – vai tev atkal miegs nenāk? Tu vēl neguli? Nu tad ej bezmiegā! Esi pūce pusnaktī! Pele skrien, ezis murkšķ, bērnu sapņi mellenēs – visu pūces acis redz. Atdodies bezmiegam! Atdodies, zemes bērns, saulītei, mēnesim, cielavai baltgalvei, zalktim vara vainadziņu. Vējam dod vēja tiesu, rasai savas siltas pēdas, ūdenim, skrējējam, ļauj tecēt spilvenā. Paļāvīgi akmens aug, paļāvīgi ūdens tek. Es uz tevi paļaujos. Tu man tā teici jau? – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – Ko tad jūs tā nepaļaujaties? Ko tad jūs, uzvilkuši buras, turaties enkuros? Gribat, lai buras saplēš? Ko tad jūs uzputoti nenākat pāri malām? Ko jūs, bultu uzvilkuši, mokat to un vaļā nelaižat? Atdodies, Jāni, Ilzītei! Paļaujies, Ilzīt, Jānim!
/I.Ziedonis “Ko tad jūs tā”/ On 16. Oktobris 2015, 15:52, ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} virginia_rabbit replied:tevī nemaz nav medmāsas-kopējas aicinājuma? vai nav gods paturēt savu vēso plaukstu uz pārkarsušas pieres? ir měğinăts, beigās tāpat sanāk tikai vilšanās un skumjas, jo plāksteri nekad nav tā věrti, lai vińu děļ sańemtos, sāktu priecāties utt., laikā tie izstieptos, sarautos vai polkunpriekśā dejotu ar akordeonu. tāka beigās dabū tikai tādu atspărdītu ego un rūgtumu |
