![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/172641/13173) tevī nemaz nav medmāsas-kopējas aicinājuma? vai nav gods paturēt savu vēso plaukstu uz pārkarsušas pieres?
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/170221/6203) ir gods, ja tas ir drošsirdīgs, cīńā ievainots kareivis, apslimis běrns vai vecāks, bet viltniekus razpizdjajus, ciešanās nobristăm kājām, profilaktiski jāiepļaukă ar slapju lupatu 2X dienā, ărīgi vai iekšīgi,pěc noskañojuma
celt mīlas kaujās pakritušo...
ir měğinăts, beigās tāpat sanāk tikai vilšanās un skumjas, jo plāksteri nekad nav tā věrti, lai vińu děļ sańemtos, sāktu priecāties utt., laikā tie izstieptos, sarautos vai polkunpriekśā dejotu ar akordeonu. tāka beigās dabū tikai tādu atspărdītu ego un rūgtumu
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/126754/12393) salāpīt un palaist
un kad mūs kāds lāpīs?
essaku, ar pipku, ar pipku pa žokļiem, ta lai zin!
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/147830/11691) :))
tasir, es gribējteikt ka vot jā, plusmīnus.
man to rukšānsgrāmatu lasot gluži vārgi metās, viss vienas vienīgas glābšanas un cerības un paties, paties – ēd, ceri un ciet.
nubetjā, es domāju, varbūt arī labi, ka měs daudz to patieso stāstu nemaz nezinām, kā šīs tur šmorĕ, velk un cer. Betnu, tas jau arī māšu běrnu attiecībās mums te traki izplatīt, tur pat brīžam briesmīgāk
un klusi ciest |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}