Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
On 16. Jūnijs 2009, 10:05, siltavieta replied: jā :)) On 16. Jūnijs 2009, 15:34, siltavieta replied: es par to, ka bēg un atgriežas, gudriniek |
On 16. Jūnijs 2009, 01:21, commented: jā, stūru stūriem tēvu zeme, bet rītausmā tiešām jāelso aiz sajūsmas. to man, lai cik ironiski nebūtu, iemācīja viens vācu fotogrāfs. On 16. Jūnijs 2009, 01:38, replied: nu ko jūs tik kautrīgi, ser, sanāk taču ļoti baudāmi. On 16. Jūnijs 2009, 01:55, replied: bet stāsts taču vispār ne par attieksmi pret fotogrāfiju, bet gan par ironiju, ka savu zemi apbrīnot iemāca ārzemnieks. stāsts bija tāds - mēs ar draudzeni stopējām no ukrainas. bijām jau latvijā, ap diviem naktī, nežēlīgi auksts, neviens neņem. beigās paņēma divi vācieši. braucām pāris stundas, līdz ap četriem šoferis apstājās, paņēma fotoaparātu un statīvu un iebrida pļavā. es pēc tam, duriks, noprasīju, ko ta šis tur vārgā gaismiņā bildējis, uz ko viņš atbildēja, ka baltijā ir īpaši gara blue hour, kad dabā ir gleznas dūmaka. un tad es pirmoreiz tā īsti ieskatījos un sapratu, ka tiešām - skaisti taču. man gan fotogrāfija un filma patīk. liek skatīties uz lietām. es citādi laižu visu garām, skatos tikai uz kurpju purngaliem un pazūdu pleijera austiņās. man vienkārši kopš kāda laika ir baigā nožēla par to, ka nav adekvātu mediju, lai to multisensoro efektu nodotu tālāk. visi paņēmieni ierobežojoši. un vācietim ir taisnība - es gan neesmu bijis ļoti daudz kur citur, bet tādas pirmsausmas nav nekur. vasarās vispār, kopš to apzinos, gulēt ikrītu eju tikai pēc tām. On 16. Jūnijs 2009, 02:22, replied: es kādreiz, kad vēl loloju naivas un nekam nederīgas ilūzijas par literatūras lauciņa kopšanu, kā reiz meklēju veidu, kā to multisensoro brīnuma sajūtu iekodēt vārdos tā, lai visiem uztverama. pēc tam nospriedu, ka nafig. pirmkārt, es to nekad neiemācītos, bet otrkārt un galvenokārt - imho katram savs pārdzīvojuma nianšu spektrs un intensitāte, un medijam vienkārši jākalpo par katalizatoru, kas sajūtu slūžas atrauj vaļā. kāds skatīsies uz lagūnas bildi un domās par brīvību, cits - par laimīgāko makšķerēšanu savā mūžā, cits par vēl ko, un visādā ziņā katarse aiziet. (baigi nesakarīgi, piedod) par naktīm varu tikai piekrist. kādreiz darīju tāpat. tagad vairs ne, tomēr te naktīs ir neiedomājami skaisti un arī bezgala vientuļi. īpaši tad, ja šinī pilsētā gandrīz vienīgais draugs ir divritenis, un visi guļ pat skaipā. |