Pegijas · Lī · interjers

es kādreiz, kad vēl loloju naivas un nekam nederīgas ilūzijas par literatūras lauciņa kopšanu, kā reiz meklēju veidu, kā to multisensoro brīnuma sajūtu iekodēt vārdos tā, lai visiem uztverama.
pēc tam nospriedu, ka nafig. pirmkārt, es to nekad neiemācītos, bet otrkārt un galvenokārt - imho katram savs pārdzīvojuma nianšu spektrs un intensitāte, un medijam vienkārši jākalpo par katalizatoru, kas sajūtu slūžas atrauj vaļā. kāds skatīsies uz lagūnas bildi un domās par brīvību, cits - par laimīgāko makšķerēšanu savā mūžā, cits par vēl ko, un visādā ziņā katarse aiziet.
(baigi nesakarīgi, piedod)

par naktīm varu tikai piekrist. kādreiz darīju tāpat. tagad vairs ne, tomēr te naktīs ir neiedomājami skaisti un arī bezgala vientuļi. īpaši tad, ja šinī pilsētā gandrīz vienīgais draugs ir divritenis, un visi guļ pat skaipā.