Litle bit after 21
Heh. sen te nakas nav ierakstīts.
Laikam jau tapēc, ka nekas īpašs nenotiek un nav noticis vismaz ar mani. parastā pelēkā ikdiena režīmā no P-P tad sekojošu Pv-Sr. Kas izskatās gluži parasti, pirmajā režīmā rīts - ofiss - pusdienas nu jau besīgā kompānijā - ikpēcpusdienas tikšanās ar zemākā līmeņa vadītājiem - sastrēgumi - treniņš - mājas. Prosaically. otrajā režīms cik optimistiski piektdienas vakarā iestājās tikpat nožēlojami, atziņas līmenī, svētdienas rītā beidzās. režīms ierastais arī ar alkoholu un tupām pārtijām saistītais jau nu kopš aprīļa sākuma.
ķip es te sūdzos par dzīvi, neinteresanta esot. Perspektīvas? nulle, nu gandrīz, nu kas paliek? Paliek ģimene, liela kupla ģimene. Un tā lai nekļūtu par narcissu, alkaholiķi, darbaholiķi agrajos 30desmit nāksies vien organizēt knēveļus. tie jau nu noteikti aizpildīs tavu laiku pilnībā nu kādus nākamos gadus 20 toč. un tad tiešām varēs teikt, ka nav laika, jo tas, tas, tas, tas.... . Kas notiks pēc tiem 20 gadiem kad būs jau pāri 40? Es nezinu. standarta scenārijs? visdrīzāk, ka jā. Pie tam mans redzējums uz to ir multiscenārisks.
Parasti jau liktens kautkā nošpaktelē un pielīdzina tās pārejas plaisas tā ka tu nejūti un viss liekas gludi, tu pārej nākamā dzīves posmā ne īpaši iespringstot un to manot. bieži vien šajā (manā pažreizējā) posmā kad mācību iestāde tā kā pabeigta, nedaudz pastrādāts ir vīzija un redzējums tad jau parasti kautkā, nu visbiežāk tomēr, pildviela plaisai uz rutīnu šajā posmā ir mīlestība, kas parasti noved pie tiem pašiem laika kavēkļiem - knēveļiem. Pie tam tas ir labi, pat apsveicami. Viss noteik kautkā nu tā nemanot. Man kautkā savādāk.