silija ([info]silija) rakstīja,
@ 2009-04-19 08:47:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Es skrienu.
Skrienu uz trensažiera un tā es dodos tālāk.
Esmu iestrēgusi un nespēju neko mainīt nesalaužot ķetnas, kas mani tur.
Šodien biju pie viņa. Nekā.
Kāpēc es tur eju? Vienmēr, kad eju man it kā ir iemesls, pie tam viņa paša dots, bet nozīme tam pavisam cita.
Vai tas var būt, ka ir skatieni un mājieni un ilgošanās, bet darbības pavisam citas, vārdi neīstie, bet sāpes patiesās? Vai tas var būt, ka dziļums nav abpusējs?Vai tas var būt, ka koks aug zemē, bet zaru tam nav? Kas aplauza?
Lūk, kur mana labirinta strupceļš.
Vai var būt arī vienkārši? Bet visam obligāti jābūt sarežģiti?


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]zvejnieks
2009-04-19 22:08 (saite)
Varbūt mazliet saprotu kā tu jūties.
Kāpēc nedrīkst bēgt,ja palikt[saprotu,ka pie viņa] negribās?
Piekrītu,ka dažreiz ar lūgšanu vien nepietiek.Ir jāpieņem kādi ''asiņaini''lēmumi,no kuriem būs atkarīga visa tava tālākā dzīve.
Jēzus negribēja iet krustā.Tas bija Viņa ''asiņainais''lēmums,kas izšķīra ne tikai Viņa,bet visas cilvēces likteni.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?