|
|
Sunday, April 19th, 2009
|
8:44a - svētdienas rīts
sāp galva.
Vakar vakra'pēdējais ko darīju, bija - vannoju kājas un lasīju grāmatu. līdz vieniem. tagad sāp galva.
Pēc īsas sarunas ar vienu paziņu sagribējās noraut no plauktiem grāmats un fotogrāfijas un sākt visu no jauna, lai gan iekšējā apziņa vēsta, ka tas viss, kā smaga bumba ir un paliks piesiets pie manām kājām. Jūtos, kā naftā iestigusi kaija.
(comment on this)
|
8:47a
Es skrienu.
Skrienu uz trensažiera un tā es dodos tālāk.
Esmu iestrēgusi un nespēju neko mainīt nesalaužot ķetnas, kas mani tur.
Šodien biju pie viņa. Nekā.
Kāpēc es tur eju? Vienmēr, kad eju man it kā ir iemesls, pie tam viņa paša dots, bet nozīme tam pavisam cita.
Vai tas var būt, ka ir skatieni un mājieni un ilgošanās, bet darbības pavisam citas, vārdi neīstie, bet sāpes patiesās? Vai tas var būt, ka dziļums nav abpusējs?Vai tas var būt, ka koks aug zemē, bet zaru tam nav? Kas aplauza?
Lūk, kur mana labirinta strupceļš.
Vai var būt arī vienkārši? Bet visam obligāti jābūt sarežģiti?
(4 comments |comment on this)
|
|
|
|