Es skrienu.
Skrienu uz trensažiera un tā es dodos tālāk.
Esmu iestrēgusi un nespēju neko mainīt nesalaužot ķetnas, kas mani tur.
Šodien biju pie viņa. Nekā.
Kāpēc es tur eju? Vienmēr, kad eju man it kā ir iemesls, pie tam viņa paša dots, bet nozīme tam pavisam cita.
Vai tas var būt, ka ir skatieni un mājieni un ilgošanās, bet darbības pavisam citas, vārdi neīstie, bet sāpes patiesās? Vai tas var būt, ka dziļums nav abpusējs?Vai tas var būt, ka koks aug zemē, bet zaru tam nav? Kas aplauza?
Lūk, kur mana labirinta strupceļš.
Vai var būt arī vienkārši? Bet visam obligāti jābūt sarežģiti?