Shelly - Nekrofīls

10:29 am - Nekrofīls

Visu nedēļas nogali vācos spēkus uzrakstīt recenziju par "Nekrofīlu". Neko diži nesavācos, toties jau pie pirmajiem vārdiem atrāvos pa asti no dienasgramatas, ka es neko nesaprotot, un vispār. Nu, ka vispār, ta vispār, tomēr aizvēršu acis un uz sekundi iztēlošos, ka manam viedoklim ir tiesības pastāvēt, pārvarēšu neticamu gara un miesas kūtrību un ieklabināšu dažus subjektīvus, marginālus vērtējumus.

Luga: Galvenais varonis drātē drātē drātē drātē drātē savus līķus gandrīz pusotru stundu, un brīžiem mazliet runā par mīlu, kas neko neprasa pretim (kas izklausās mēreni dīvaini, jo mīl viņš tikai ķermeņus un no tiem paņem itin visu, ko vien konkrētie ķermeņi spēj piedāvāt). Vismaz pirmo izrādes pusi man stipri likās, ka luga ir par cilvēka vēlmi kontrolēt apkārtējos. Līķi, raugies, ir pat ļoti kontrolējami un paredzami. Līķis nevar tevi apvainot izvarošanā, kritizēt tavus hobijus vai matu sakārtojumu vai celt skandālus. Sliktākais, ko līķis var izdarīt - apšļākt tevi ar kaut kādām strutām, sapūt un sabojāties. Diezgan nekaitīgi, man domāt, un visai paredzami. Tiesa, tā man likās tikai pirmo lugas pusi, lugas otro pusi es pati vairs nesapratu, par ko tā ir.
Skumjā bērnības aina, kas izskaidro nekrofīla nekrofīliju, ar savu didaktiskumu un klajo plakātismu labāk iederētos kādā seksaloģijas grāmatā, lai gan visi noviržu pētnieki var sajūsmā plaudēt - re, viss atrisinājums kā uz delnas! Pilnīgi nesaprotamas beigas - jāatzīst, luga tikpat labi varēja beigties pēc 25 kā pēc 205 izjātā līķa, starpības - nekādas. Laikam vienkārši Vitkopai apnika rakstīt vai Binnijai - tulkot, vai Džilim - iestudēt. Pozitīvi - ja cilvēks ir mazliet cinisks, tad daudzas līķu drātēšanas liekas visumā smieklīgas, lai gan atraisīties traucē LV publikas klasiskā teātra apmeklētāja poza "es sēžu ar tik nopietnu seju kā uz poda, citādāk pārējie, pasarga dievs, nesapratīs, kāds es kulturāls". Nelieli, pavisam nelieli smaidiņi parādījās tikai tad, kad Lisēns apjūsmoja kādas beigtas dāmas ūsas. Aleluja! Tomēr pie visa tā uz beigām arī man kļuva nedaudz garlaicīgi.
Vizuālais: smuks. Dažbrīd - pat ļoti smuks.
Patika: kā divi aktieri lasa vienu lomu un visas pārējās arī.
Nepatika: ka īpaša pacēluma brīžos aktieri taurē tā, ka mazajai kamerzālītei ausis aizkrīt. Man personiski liekas, ka skaļa bļaušana īpaša sasprindzinājuma laikā ir tikai puspakāpi augstāka par smiekliņu palaišanu sitkomos vietās, kur jāsmejās. Man patiktu pašai uzminēt, kad man jāizjūt īpašas baismas vai sevišķs pacilājums.
Reakcijas var būt dažādas: mans zelta zēns izrādes laikā nesekmīgi cīnījās ar miegu, pēc tam, kad skatītāji bija mulsi paplīkšķinājuši un aktieri - divas reizes veicīgi paklanījušies un notinušies, viņš pamodās un paziņoja, ka notiekošais viņu nepārliecināja.
Rekomendēju/nerekomendēju: Ejiet uz savu atbildību!