Shelly - Nekrofīls

man, piemēram, izrāde šķita, nu, kaut kādā ziņā pieklājīga. tādā ziņā, kā normāla. nu nav slikta. esmu lasījusi Vitkopas noveli (vēl pirms Šlāpina un Džilindžera!), un tā ir pietiekami daudzslāņaina, lai to būtu interesanti lasīt. izrādes sakarā savukārt ir daudz interesantāk tas, kā džilis no nekrofīla apziņas plūsmas uztaisa izrādi (kas tomēr ir par kaut ko pavisam citu, nekā ir novele, jo lai par ko arī nebūtu Vitkopas novele, tā noteikti nav par cilvēku psiholoģiju vai cilvēka pārdzīvojumiem). un ja vērtē izrādi, tad man šķiet, ir jāvērtē tieši režija vai aktierspēle, vai scenogrāfija, nevis dotais saturs. jo saturs ir vitkopas, un viņas noveles kontekstā, tam ir pavisam cita jēga. tomēr jautājums rodas pavisam cits - kāpēc tāda izrāde vispār ir jāveido? nu tā nav nedz šokējoša, nedz ārkārtīgi novatoriska, kāpēc viņu vajadzēja? teikim, kā novele tā ir daudz provakatīvāka, jo vēstījums ir pirmajā personā, tā liekot lasītājam, teiksim, radikāli mainīt savu redzes punktu.

(Reply to this) (Thread)

Jā, tas laikam bija galvenais, kas mani samulsināja. Šis jautājums "kāpēc", uz kuru man nav skaidras atbildes, tāpēc arī man nav skaidra viedokļa par visu izrādi kopumā. Es varu savilkt kaut kādus plusus un mīnusus, bet, ja man jautā par kopumu, tad es varu tikai krekšķināt un mulst.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

starp citu, iesaku izlasīt pašu noveli. tā ir diezgan forša.

(Reply to this) (Parent)

Lai arī vēstījums ir pirmajā personā, nepieciešama neaprakstāmi spēcīga iztēle, lai skatītājs spētu sevi personificēt ar kādu no mīlaspāra pusēm. ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es neteicu personificēt :)

(Reply to this) (Parent)