Shelly -

09:02 am

Vakar mani pilnīgi izbesīja Slāvu tilta aplis. Autobuss 40 minūtes čunčināja vienu nolāpīto pieturu, un nobrauca tikai pusceļu līdz pašam tiltam. Teicu Rīgas Satiksmei "Bye Bye", izkāpu no busa un, tvaikam no ausīm nākot, metos ar viņu skrieties. Pāri sliedēm, pa kaut kādiem dubļiem, tumsa gaisma, tumsa gaisma, mētelis pland, rokās iepirkumu maisiņi, pati nikna kā lapsene, neieredzu neieredzu, neieredzu. Līdz mājām bija atlikusi pusotra pietura, kad autobusa pieturā pamanīju kādu vīru. Viņš disciplinēti stāvēja nojumē, atspiedies uz kruķiem un viņam nebija vienas kājas.
- Stulbā zoss, - es pati sev teicu. - Patiesībā šobrīd tu dari tieši to, ko gribi. Vai tad nav vienkārši lieliski, ka tu vari izkāpt no autobusa, ja tas velkas pārāk lēni, un vai tad tas nav lieliski, ka vispār ir, ko krāmēt iepirkuma maisos.
Manā galvā doma, protams, bija vairāk skaista, mazāk didaktiska.
Turpināju savu amoka skrējienu jau stipri līdzsvarotākā omā, un kad līdz mājai bija palikusi puspietura, pamanīju apģērbtu koku. Nu, ziniet, izpalīdzīgi pilsoņi koku zaros mēdz saspraust dažādas uz ielas atrastas lietas - cimdus, cepures, maciņus, lai īpašnieks garāmejot pamana un paņem. Konkrētais koks bija ticis pie smilškrāsas sieviešu cimda.
Neticēdama savām acīm, ķēru pie kabatas. Tur atradās viens smilškrāsas cimds. Otru es paaudēju pirms nedēļas.
Laikam tiešām jāsāk domāt, ka providence mēdz dot maigus mājienus ar cirvja kātu pa pieri arī tiem, kas pašai providencei netic nemaz un ne mazdrusciņ.