Shelly -

10:18 am

Vispār brīvdienas man bija ļoti noslogotas. Safrizējos (noplēsa man Ls 41, huļigāni tādi!!!), izbraucām ar vīru mazu tūrīti ar velo pa piemājas ieliņām, aizbraucām uz Dobeli, ievērtējām Tērvetes alus krogu, gājām iepirkties un sapirkāmies veselu kalnu drēbju un apavu (tagad vismaz kādu brīdi būs miers), pucējām māju, mazgājām logus, uzņēmām ciemiņus uz hokeju un ēdām Klondaikā.
Un vakar pa nakti sadūšojos beidzot izkrāmēt omas mantas - sanāca septiņi lielie maisi ar drēbēm un apaviem, neskaitot mēteļus. Tagad tikai jāsazinās ar visiem radiem un jāsaskaņo, ko mēs ar šiem krājumiem darīsim - stiepsim uz kādu labdarības organizāciju, vai? Krustēva draudzēs jau ar kaut kas tāds notiek. Nevienai ģimenes sievietei drēbes nederēs, pirms slimošanas ome bija liela sieva, un drēbes ir lielas.
Cilāju visu šo bagātību, spriežot pēc putekļiem skapī, tā nebija aiztikta trīs beidzamos gadus, un apcerēju cilvēka dzīves niecīgumu. Vienu brīdi tu esi priecīgs un mundrs pensionārs, un nākamajā dienā tu pamosties kā gultai piekalts (pardon par patētismu) dārzenis (jā, es zinu, es zinu, ka atkārtojos, bet dažas domu lentes man galvā griežas uz repeat repeat repeat). Un par to, cik lgi ir tādi trīs gadi, ja tie jānoguļ nekustoties. Drausmīgi drausmīgi ilgi. Vai tā varētu būt, ka tādi trīs gadi liekas pat vēl ilgāki par visiem 70 iepriekšējiem? Tā jau laiks paskrien briesmīgi ātri, vienmēr kaut kas jādara, kaut kas notiek, un tu nespēj ne acis pamiršķināt, kā tie gadi aizskrien. Bet gulēt un gulēt un gulēt, un gaidīt - ko? Kristus otro atnākšanu?
Atcerējos arī pusaudža gadus, kad nepārtraukti to vien darīju, kā kārtoju savu istabu. Viss bija salikts pa plauktiem, viss kārtīgs un tīrs, katra lieta par cm pārdomātā vietā. Man likās, ka varu nomirt jebkurā brīdī, un tad uz mūsmājām atnāks policija, un viņus tak nevar laist iekšā kaut kādā juceklī. Man likās, ka kārtīga istaba liecinās par mani ko labu, vismaz kāds par mani liecinās kaut ko labu. Nāves apziņa un bažas par iespaidu, ko atstāju, laikam ir stipri atkāpušies, jo nu jau daudzus gadus man mājās valda ļoti vāji maskēts haoss.
Izslaucīju plauktus ar švammi, un teicu vīram, ka viņš beidzot ir uzkalpojies līdz savam skapim. Pietiks piekarināt ar saviem uzvalkiem visu māju. Kumode, uz kuru biju vērusies maigām acīm, gan sagādāja absolūtu vilšanos - atvilktnes strēgt un savstarpēji klemmējas visdīvainākajās pozīcijās. Ja tu atver vienu, iestrēgt otra. Vai abas. Vai trīs no četrām vairs nevar aiztaisīt. Un tā tālāk, un tā joprojām. Šķiet, ka katra dvieļu un gultasveļas maiņa būs mežonīga kauja.
Sev paturēju trīs cepures, divas šalles un koši sarkanas augstpapēžu kurpes, kas maķenīt krīt nost no kājām. Bet izskatās varen šiki. Tāds, lūk, sausais atlikums.