Nezinu, man gan būtu šķitis, ka nelaimēs cilvēki biežāk paliek vieni.
vai ne, jo veiksmīgie taču ir tik cool
Šis izklausījās reāli mīloši :/
šis vienkārši ir no pieredzes, bet iespējams tev tā ir citādāka :)
Bet kā Tev pašai ir - kādi cilvēki tev labāk patīk? Nelaimīgie vai laimīgie?
Tas, protams, ir intīms un, visticamāk, neatbildams jautājums, droši vari to ignorēt.
Droši vien atkarīgs no situācijas, nelaime kurā var palīdzēt, protams, neklasificējas patīk/nepatīk kategorijā, bet tajā var palīdzēt.
Ilgtermiņa nelaimīgums, kurā palīdzēt nevar kaut kādā brīdī kļūst grūts.
Bet, citādi, tik reti eju cilvēkos, ka laimīgums/nelaimīgums nav vadošāis uzstādījums komunikācijai.
nē, jo, nelaimēs prasās palīdzēt un tas prasa resursus, kas nav bezgalīgi.
tāpēc biežāk jau tomēr palīdz radiniekiem vai citādi cieši saistītiem cilvēkiem.
Es teiktu, ka cilvēks drīzāk jūtas viens, kad ir slikti. Bet kopumā cilvēkiem, manuprāt, ir raksturīga vēlme palīdzēt, glābt kādu. Bet ko lai dara ar tādu, ko glābt nevajag?
Tādu vienkārši mīl un priecājas pavadīt laiku kopā, piedzīvot kaut ko. Es gan līdz šim nemaz neesmu satikusi cilvēku, kuram dzīvē viss ir kārtībā. Vienīgi daži savas problēmas uztver mierīgāk un paši tiek galā, citi grib atrast uzklausītāju, citi gaida reālu palīdzību.
Es pieļauju, ka spēja mīlēt vispār nav vienkārša un nav dota visiem, kaut kā tā.
Bet nu iespējams, es pārāk iedziļinos kaut kādos murgainos smadzeņu impulsos :/
es drīzāk teiktu, ka tā ir nevis spēja, bet prasme, ko attiecīgi vai nu izkopj vai nē.
| From: | krii |
Date: | May 28th, 2023 - 02:03 pm |
---|
| | | (Link) |
|
+ daudz
Nu, tad ej un sakopies beidzot :)
Jo vispirms ir - vai nu "ierubīšanās", vai nē, un ja nav, tad par kādu izkopšanu var runāt?
"Ierubīšanās", imo, ir katram cilvēkam, kurš bērnībā bijis mīlēts.
Savukārt izkopšana ir pārsvarā gadījumu iespējama tāpēc, ka mīlēšana ir darbība, nevis jūtas.
"Mīlēšana ir ... nevis jūtas", šis izklausās vai nu neprātīgi, vai ģeniāli.
Nebūt ne, tas ir tas, ko, piemēram, kristieši un viņu baznīcas tēvi mēdz uzsvērt jau gadsimtiem.
Neņemot klāt reliģiju, padomā pats. Piemēram, māte, kura "jūt" superīgo mīlestību pret bērnu, bet par viņu nemaz nerūpējas -- vai tev šķiet, ka tāda viņu mīl?
Es intelektuāli saprotu Tavu domu, bet man tā riebjas, precīzāk, šāda preparēšana.
Manuprāt, tā dara tie, kas "nerubī". Ieskaitot baznīcas tēvus, kurus piemini, iespējams. Es tiem nesekoju.
P.S. Jo Tu piemini piemēru - "jūt", bet "nedara". "Jūt" bet "nemīl"... Tas viss ir absurds pēc definīcijas.
Izklausās jau gana OK, ja tas ir prātā kopā, tas man šķistu tikai normāli.
Bet sākās jau šī apakšsadaļa komentāriem ar to, kā shelly te runāja par spēju vs prasmēm, t.i., ka mīlestība ir spēja, kura var nebūt.
Bet darīt "mīlestības lietas" (t.i., piemēram, rūpēties par kādu) tu vari arī tāpēc, ka saproti un atzīsti, ka tā ir laba lieta, pat ja it kā nekādu mīlestību nejūti. Tāpēc var būt vajadzība sadalīt, un tāpēc, imo, ir jēga runāt par to, ka darīšanas sadaļa ir svarīgākā un pamatā.
Es nerunāju par spēju vs prasmēm. Par to runāji Tu. Es pat teiktu, spamoji.
Paldies, ka komentē, bet - nē.
Attīstīt vai izkopt var gan prasmes, gan spējas, imho.
Spēja:
Psihiska vai fiziska īpašība, šādu īpašību kopums (cilvēkam), kas (tam) rada iespēju ko sekmīgi darīt, veikt, arī uztvert ko, reaģēt uz ko.
Sabiedrības nodrošināts stāvoklis
Prasme:
Noteiktā sistēmā apvienotu īpašību un procesu kopums (kādas darbības, uzdevumu veikšanai).
Jautājums tikai par to, vai vairums cilvēku to dara.
Var gan vienas, gan otras, bet, kā redzi no savām definīcijām, spējas ir vairāk tādas, kas kādam var būt, vai nebūt.
Piemēram, absolūtā dzirde ir spēja. Bet prasme muzicēt, lai arī benefito no absolūtās dzirdes, nav absolūti nepieciešama (lai mani palabo mūziķi, ja kļūdos).
Mana definīcija būtu tāda, ka tu tagad vienkārši skaldi matus. Lūk, tā vēl tiešām varētu būt mana. Iepriekš minētās bija no tezaura. Nemaz nerunājot, ka es neko nedefinēju. Es reflektēju.
Nu, lūk es arī varu piekasīties pie katra vārdiņa, viii.
Nu, re, cik Tu vari būt saprotošs, ja pacenties :)