wtf
Bērni nudien pārņem visvisādas lietas no vecākiem, ne tikai darba tikumiņu. Lūk, mans mazais Dorians Grejs spoguļtēls, tātad, māk ļoti daudz vārdu, tostarp vienu no pavisam retajiem manis lietotajiem lamuvārdiem - dafuq. Aimīn, es nelamājos bieži, es arī māku daudz vārdu un izteikt nepatiku vai izbrīnu protu bez klasiskas lamāšanās, bet tas dafuq man tomēr reizēm pasprūk. Tagad es saprotu, cik bieži tomēr. Jaunulis lieliski šo vārdu ir apguvis, ievietojis savā core memories vācelītē un prot pielietot atbilstošās situācijās.
Piemēram, tipinām pa pagalmu un viņš izglītoti stāsta, kādus objektus redz: "Māja! Mašīna! Sunc! Vāti!" Turpat aiz sētas līkņā kaimiņš un atzīmē, cik daudz vārdu TJ prot, uz ko es visa tāda lepna, protams. Nu un tiklīdz kaimiņš paiet mazu kripatu nostāk, nākamais vārds ir izjusts "dafuk". Tas vēl bija nieks - izrādās, bērniņš to saka nu jau arī manā vietā. Šodien krāmējot skapi, iebliezu sev ar durvīm un, nē, nebūt arī nesāku uzreiz lamāties, tik vien kā dziļāk ievilku elpu, bet kukainis manā vietā izpalīdzīgi un lietišķi noteica 'dafuk'.
Un, protams, ka tad, kad es sapratu, ka mazais sūklis bobis kvadrātpuišelis ir sācis lamāties kā kārklu anglosaksis, es pārtraucu teikt dafuk, bet pagaidām (nu jau kādas divas nedēļas mums šitais te notiek) uzlabojumu nav. Random vārdu virknējumos, ko bubuks pašlaik ģenerē itin regulāri un it kā bez jebkādas piesaistes redzamajam, aiz "avokāādō", zemene un "kaĶĪĪ" ļoti bieži uzpeld arī "dafuk".
Ā, un jā, es pat nezināju, bet parazītiskais "kaut kā tā" man arī piemīt! Kopš beibo bieži saka "kaukātā", es sāku dzirdēt, cik daudzus stāstījumus es pati pabeidzu ar "Kaut kā tā."
Kaut kā tā mums iet.