Sestdienas pēcpusdienā saņēmu nu arī es savu otro vakcīnas devu (Pfizer) un, lai arī es biju sadomājusies, ka man blakņu nebūs, bija gan. Manas sajūtas bija diezgan standartīgas un pārgāja septiņos vakarā nākamajā dienā.
Jocīgi bija divos naktī, kad no nedēļām ilgi apkārt valdošās svelmes piekarsušajā mājā vīrs man nesa pūkaino pledu no kabineta, rūpīgi sasedza un ar vakcinēta veterāna smīnu teica: "Beidzot krata, ja?" Jo es drebēju un klabināju zobus un man patiešām bija auksti. Nakti es modos un daudz dzēru ūdeni, un skaitīju stundas, līdz bērniņš celsies, jo visas šīs atrakcijas taču, protams, bija nieks, salīdzinot ar sagaidāmo dienu, kad atkal būs elles karstums, 8-9 bērna barošanas reizes un vakcīnas blaknes. Pēc katras pamošanās es ilgi nevarēju aizmigt un prātā sacerēju runas un uzsaukumus antivakseriem, neko nejauku, nē, tikai trāpīgas un maķenīt dzēlīgas sentences un pārliecinošus argumentus. (Ikdienā es visiem lieku mieru un nevienu negrasos pārliecināt.) Vēl es izdomāju tik satriecoši lielisku pieteikumu šovam "Manas mājas ar IKEA", ka viņi nekādā gadījumā nevarētu man atteikt, un ļoti sapriecājos. (Lieki teikt, ka es nevēlos pieteikties, kaut arī man ļoti patīk tas raidījums. Manī mīt laikam jau pusaudžu gados radusies nelaužama pārliecība, ka būt televizorā ir kauns. Jocīgi, jo bērnībā man tas likās reāli smalki.)
No rīta modos ar spēcīgi sāpošu galvu, sliktu dūšu, kaullauzi, nogurumu un temperatūru 36,9. Bērns pilnīgi noteikti svēra par kādiem diviem kilogramiem vairāk nekā iepriekšējā dienā. Tā mēs kaut kā izvilkām rīta cēlienu, pārcēlāmies uz lejasstāvu, kur vēsāks, vīrs ik pa laikam pienesa klāt manu krūtsbērniņu uz ēdināšanu, bet es mētājos dīvānā un vaidēju. Un tad man kādā brīdī pieleca, ka, paga, paga, šito taču es pazīstu! Kad vēl es esmu nespēkā vārtījusies pa mīkstām mēbelēm, pīkstējusi, ka galvā asas sāpes, sūdzējusies par sliktu dūšu un vēlējusi, lai man pienes ūdeni/jogurtu/čipsus/saldējumu ar zemenēm un kartupelīšus?! Taisni tā, uz paģirām! Pohu skalā no viens līdz desmit Pfizer blaknes bija no piecikomāpieci līdz seši. Kad es to sapratu, man kļuva daudz vieglāk, un es brangi turpināju visu dienu ēst, kamēr vīrs skatījās tenisu, riteņbraukšanu, šausmeni un futbolu. (Nē, futbols bija jau krietni pēc tam, kad es jau jutos labāk.)
Šorīt atkal viss kā parasti, tikai tas karstums neatstājas.