Kaut kad rudenī, kad man uzskrēja virsū Bridžertonu reklāmas treileris, tas manī beidzot nostiprināja pārliecību, ka ir taču beidzot jāpaņem izmēģināt Netflix uz to solīto mēnesi. Ja neko citu, tad vismaz Bridžertonus noskatīšos, kā arī visu ko citu no jau sen krātās watchlistes. Mani vienkārši interesē, kā tas ir, kad var sēdēt lielajā istabā lielā dīvānā un lielā televizorā skatīties kaut ko, kas piesaista. Problēma ir tajā, ka lielā istaba ir pretty much non-habitable, dīvāna nav un, lai skatītos televizoru, ir jāsēž uz vienuma, kas kādreiz bija lielisks, liels pufs, bet tagad ir, hmm, zemāks par zāli. Tad es sev apsolīju, ka pieslēgšu to netfliksu tad, kad atvedīs dīvānu, nieks, ka pārējā istaba nav iekārtota. Bet dīvānu neved. Tagad es izdomāju, ka visu to contentu taču varēs skatīties arī citās ierīcēs un es pašlaik naktīs planšetē diezgan daudz blenžu random video jūtūbē.
Bridžertoni ir seriāls, kas ir balstīts uz Džūlijas Kvinnas vēsturisko mīlasstāstu (historical romance) grāmatām un es esmu die-hard historical romance fans. Bridžertonus esmu lasījusi vairākkārt un, lai arī man tās grāmatas nav pašos favorītos, es biju tiešām ļoti priecīga, kad ieraudzīju, ka ir tapis pēc pirmā skata vismaz vizuāli ļoti skaists seriāls. Tikai pēcāk es jau uzzināju, ka tas nāk no Shondaland un ka TV adaptācija atkāpjas no grāmatām diezgan krietni (nezinu par sižetu, bet zinu vismaz par iedomāto melnādaino karalieni 19. gadsimta Anglijā un par pašu galveno varoni arī). Grāmatas ir par astoņiem brāļiem un māsām Anglijas augstākajā sabiedrībā, kas viens pēc otra atrod īsto mīlu un apprecas. Pa vidu ir visādi piedzīvojumi un interesanti pavērsieni.
Kas Džūlijas Kvinnas darbus padara mazliet citādus nekā lielāko daļu šī žanra grāmatu, ir tas, ka viņas varoņi (vismaz viena puse no romantiskā pāra in question) ir parasti. Parasti kā normāli. Viņi nav ne pārvarīgi skaisti, ne vājprātā bagāti, ne izcili gudri. (Otra puse tāda mēdz būt.) Bet, lūk, tā otra puse šajā labajā, jaukajā, vidēji glītajā cilvēkā atrod kaut ko nu tādu, kaut ko tik lielisku, ka viņi patiesi brīnās, kāpēc neviens cits to neredz. Un viņi mīl - mīl tieši tik kvēli un aizrautīgi, kā to dara šādos romānos. Pat vēl vairāk - dažkārt šiem parastajiem ļaudīm pat piemīt īpašības, kas viņus īstenībā padara par neērtiem varoņu kandidātiem lielajai, liktenīgajai, galvu reibinošajai mīlai. Ir meitene, kas ir patukla, introverta, bet asprātīga un ļoti, ļoti gudra, ir kungs, kas stipri klibo, ir pirmās grāmatas varonis, kas ļoti stostās. Un tur vidū ir Bridžertoni - ļoti godājami, ļoti patīkami, ļoti ģimeniski. Un kaut kā autore no tā visa tomēr spēj uzburt klasisku historical romance. Tāpēc es ar lielu interesi gaidu, kāds būs seriāls.
Bet! Es ciest nevaru nobīdes no grāmatām. Es esmu Team Books caur un cauri un katra novirzīšanās no grāmatas man jebkādos ekranizējumos vai citās mediju adaptācijās liek lādēties vai spurgt, bet manam vīram - saukt mani par snobu. Piemēram, mums ir viena lieliska, liela, monumentāla galda spēle diviem spēlētājiem. Stratēģiska, ar labiem komponentiem, interesanta - basically kā radīta mums. (Dārga arī, ja.) Bet mēs taču to nevaram spēlēt, jo tas ir War of the Ring, kas ir balstīts uz Gredzenu pavēlnieku, un es taču nevaru spēlēt par Shadow pusi, es nevaru būt ļaunītis, es nevaru spēlēt arī par labo pusi, jo visam ir jānotiek tieši tā, kā grāmatā. Nedrīkst iet cauri Miglas kalniem pa virszemi, jo jo jo ir jāiet caur Moriju!!! /brēc/ Nedrīkst Sems tagad nest gredzenu!! Un kāpēc lai viņi vispār ietu kaut tur tālāk uz austrumiem par Ortanku? Aptuveni tā mums iet. (Es gan pārspīlēju un kaut kad drīzumā mēs atkal būsim gatavi mēģināt izspēlēt kādu partiju šitā te. Varbūt tad, kad mums būs galds.)
Bet ar Bridžertoniem tā nav. Es kaut kā uzreiz un ļoti rāmi pieņēmu to, ka šajā seriālā būs novirzes no grāmatas un man tas ne kripatu netraucēs. Es domāju, ka tā zināmā mērā ir mana tolerance pret esošajām un bijušajām minoritātēm, kas man pa īstam liek neprotestēt pret mākslīgi konstruēto tumšādaino vēsturi (kā, piemēram, Django Unchained) vai pilnīgi neprecīzi atspoguļoto sieviešu tiesību statusu. (Par tām sievietēm gan vairāk ir wishful thinking.) Vienkārši kaut kad nesen manīju internetā viedokli par to, ka šādi rīkoties ir slikti un rādīt viegli ietekmējamajai pasaulei tādu, nu tāādu nobīdi no vēsturiskās patiesības Netflikss ar visu savu milzu ietekmi nedrīkstētu. Un man tad ir tāds, cmon, cik pasaulē ir filmu, seriālu un grāmatu, kur vēsture nav patiesa par visu veidu baltajiem?
Tāpēc jā, bring it on, Netflix, es kaut kad pie tevis tikšu, saldumiņ.