Bažu bozuks
Es sagādāju sev zilumu zem acs un ne tikai zilumu, bet turpat blakus arī nejauku skrāpējumu. (Nu, tai Sahāras tuksneša naktij pielīdzināmajā drausmajā, sausajā, aukstajā, putekļu pilnajā šodienas vējā sasteidzos un, velkot ārā kaut kādu krāmu no mašīnas, iebliezu sev pa seju ar mašīnas durvju stūri.)
Un tagad viss ir slikti un man nekas nesadzīs (JO MAN NEKĀĀD NEKAS NESADZĪST, niķīgi brēc), un šitais paliks uz sejas uz visiem laikiem un vispār ir pat sliktāk nekā toreiz, kad es sev uz paša deguna gala biju iededzinājusi perfekti taisnu, mazu, sarkanu strīpiņu (ar pannas silikona vāku, to ļurīgo uzparikti, kas der visām pannām un katliem, un, izrādās, arī deguniem), un, ja nepaliks uz visiem laikiem, tad uz Ziemassvētkiem noteikti, un man līdz tam nav jāsatiek ļoti daudzi cilvēki, nē, bet daži tomēr ir jāsatiek, un man negribas visiem klāstīt, ka vīrs mani nebūt nesit, taisni otrādi, viņš mani sabaroja ar karstu biešu zupu un laipnīgi pieņēma, kad es pūcīgi paziņoju, ka visu atlikušo vakara daļu būšu aizņemta ar īgņošanos un sevis žēlošanu, un vispārēju ņaupību, un tikai bakstīšu planšeti. Un kaķītis arī mani nežēlo, tikai guļ un guļ.
Bet vispār, man tagad vienlaicīgi jātiek galā ar skrambu (nav tāda baigi dziļa) un potenciāli magnificentu zilumu. Uz ziluma smērēšu Badjagu (jo, protams, ka man tāds mājās ir, along with kādiem trīs regulārajiem zilumiem uz kājām no ieskriešanas mēbelēs), bet uz skrambas - Pušumiņu, ko man uzdāvināja pērnajos Ziemsvētkos. Iepriekšējā reizē (nu, tai silikonā lietā) reliģiozai apsēstībai pielīdzināma deguna zieķēšana ar kokosriekstu eļļu ļāva man tomēr palikt par cilvēku, nevis zilacaino strīpdeguni, tā nu ķeršos ka es pie tūbiņām un ķopsīšiem.
Gan jau ka tas viss tāpēc, ka gauži nesen beidzot atkal padomāju, kāda es tomēr smukiņa.
Un vispār es pārspīlēju ne ļoti, ļoti daudz, man tiešām draņķīgi dzīst visādi nejaukumi.
A varbūt es varu likt plāksteri? Maska tik augstu nenosedz.