Īsa pamācība, kā neatgriezties pilsētā
Atbraucu vakar mājās, pienesu pilnu namu ar baziliku, piparmētrām un tomātiem, viss tik smaržīgs, viss tik skaists, maķenīt piekopu putekļaino mītni un devos nest miskasti un pārlikt mašīnu, kas smago paunu dēļ bija novietota tuvu kāpņu telpai, respektīvi, ļoti nesolīdi. Savācos visas miskastes, savācos visas atslēgas (dzīvokļa un mašīnas) un tūņājos uz atkritumu konteineriem.
Pie veikala (un kā reizi tieši pie miskastēm) kārtējo reizi pulcējās vietējie entuziasti ar lētā alus un vieglo kokteiļu traukiem, kas, man jau esot bariņam garām, bravūrīgi mani sveicināja un novīpsnāja, cik es lepna, ka neejot ar viņiem draudzēties. Iemetu vienu lielo maisu konteinerā, tad otru un tad aši vien apķēros, ka atslēgu ta nav. Jā, nav, nebija man vairs dzīvokļa atslēgu. Par laimi, konteiners bija diezgan pilns un manas atslēgas turpat vien mētājās, ļoti redzamā vietā un dziļi arī nebija jābakstās. Izvilku es savas atslēgas, jā, un noķellējos tik vien kā ar sevis pašas izmestā vasaras puķu pušķa atlieku zaļajām gļotām.
Lepna, tā gan.