Par rituāliem
Vēl es te nesen biju uz iedāvinātu šokolādes procedūru vienā jaukā salonā. Nebija slikti, tiešām, bet galvenokārt tāpēc, ka tas bija tieši tad, kad bija tas briesmīgais šļūdonis un apkārt viss bija slapjš, riebīgs un pelēks. Un tad ieiet tādā salonā, kur viss tik smalki un skaisti, un smaržīgi, bija ļoti jauki.
Iestāde tāda fenšujīga, aptumšota, ar stūros sakarinātām lakatinēm, vīraku gaisā, akmentiņu rotājumiem strūklakās, ūdeni pēc vienas procedūras, tēju - pēc citas. Visur visu pienes klāt, aizved, aiznes, pabīda, bet tā ne pārāk uzmācīgi, drīzāk jauki.
Man gan ne pārāk patika tvaika procedūra - iebāž tevi tādā koka mucā un tad tur jāsēž un jātvīkst, karsti arī, vai ziniet. Bet pati masāža bija, protams, patīkama - respektīvi, šokolādes masāža ar pīlingu. Kā tas izpaužas? Tā, ka sazieķē tevi viscaur ar tādu siltu šokolādi, ko pēc tam papildina ar kaut ko, kas, manuprāt, bija sadrupināti Selgas cepumi, un tad ar visu šito ķausi kādas minūtes piecdesmit notiek masāža. Un tad tu tur guli, viss rāms un priecīgs kā tāda miegaina šokolādes siera kūka. Tie cepumiņi īstenībā bija zemenes, kaltētas laikam.
Pēc tam man bija jābūt noņemtai psihoemocionālajai spriedzei un iegūtam mieram un līdzsvaram, bet es iztuntuļoju uz ielas un, kamēr pa to šļūdoni tiku līdz mašīnai, pēc tam līdz Alfai, viss mans jauniegūtais balanss bija tutū.